Par starptautisko jaunā teātra festivālu “Homo novus” (2019)

24.09.2019.

Atzīmējot 15 gadu pastāvēšanu, šogad starptautiskais jaunā teātra festivāls “Homo novus” īstenoja programmu, kas no skatītāja prasa vai nu plašas priekšzināšanas laikmetīgajā teātrī, mūzikā un citās mākslas jomās vai arī maksimālu pakļaušanos mākslinieciskām manipulācijām, kuras, kā saka, jāuzlūko ar atvērtu prātu. Iepriekšējos pāris gadus, cik nu mana īsā dzīves pieredze ir ļāvusi, biju apmeklējis vien atsevišķas izrādes no kopējās festivāla programmas, tāpēc šogad, aicināts rakstīt par festivālu, izjutu īpašu prieku un pagodinājumu, ka man ir uzticēts darīt to, ko festivāls tik aktīvi ir praktizējis – sapludināt dažādu mākslas nozaru estētiskos priekšstatus.

Līdz šim, domājot un reflektējot par dzeju – savu galveno aploku –, varēju manipulēt ar mērķtiecīgi ilgākā laika posmā uzkrātu instrumentu klāstu, bet mana pieredze un teorētiskās zināšanas par laikmetīgo teātri ir visai aptuvenas un sporādiski iegūtas – sarunās ar teātra ļaudīm pasēdēšanās un bāros, lekciju piemēros, kuru, protams, ir bijis par maz, Patrisa Pavī līdz galam neapmeklētajā meistardarbnīcā, šur tur konferencēs saklausītās tēzēs. To minu tikai tālab, ka, apmeklējot festivāla izrādes, izjutu īstu jaunatklājuma prieku, kas profesionāļiem ir reti iegūstams, reizē apzinādamies, cik plašu un dziļu intelektuālu piepūli tās no manis prasa.

05.09.2019.

Pirmā izrāde, ko apmeklēju, – “Heterotopija Rīgā” – noteica visa festivāla toni, aicinot konstruēto vidi – vai tas būtu angārs, vai tikai ceļš uz kādu citu izrādi – skatīt kā faktiski pastāvošu objektu kopumu, kas, cilvēka prātam pakļaujoties, veido daudzslāņainu, konkrētajai telpai šajā mirklī nepiederošu realitāti. Japāņu režisora Akiras Takajamas heterotopiju sērija jau iepriekš ir realizēta dažādās pasaules pilsētās, saturam gan atšķiroties no vietas uz vietu. Rīgas heterotopijas apjomīgo izpēti veica Santa Remere, kuras ieskatu vēsturē prozas tekstā pārstrādāja 6 rakstnieki – Inese Zandere, Erika Kobajaši, Andris Kuprišs, Koma Ikoi, Pauls Bankovskis un Keidžiro Suga. Piemetināms, ka stāstus abos virzienos tulkojusi Ieva Lešinska, tādējādi ļaujot izrādi klausīties kā latviešu, tā angļu valodā. Klausāmizrāde apdzīvoja Rīgas vēsturisko centru, pa pēdām sekodama japāņu izlūka Makoto Onoderas un viņa sievas Juriko Onoderas gaitām četru gadu ilgā laika posmā. Katrs no sešiem pieturas punktiem atklāja fragmentu no heterotopiskās realitātes, kura ikdienā nezinošam garāmgājējam paliek slēpta.

Neņemot vērā nelielās tehniskās problēmas – saistītas ar uzmācīgo pilsētas fona troksni, kas apgrūtināja stāstu uztveri, un raidierīču cimperlīgo dabu –, jāmin kāda cita, daudz svarīgāka. Lasot Mišela Fuko eseju “Par citām telpām”, kurā filozofs skaidro heterotopijas jēdzienu, neveidojas acīmredzama un viengabalaina saikne starp izrādes teorētisko pamatu un māksliniecisko īstenojumu. Drīzāk – izrādes skatītājam, neatkarīgi no sniegtā materiāla, ir pašam jāapgūst saturā neiekļautais konteksts. Tam nepalīdz fakts, ka Fuko piedāvātais termins ir robusts un pieļauj tik attālinātas variācijas, ka jebkurš māksliniecisks darbs, kas rosina telpiskā objektā saskatīt vairāk nekā vienu realitāti, ierakstās heterotopiju žanrā. Plikpaurainais postmodernists heterotopijas galvenokārt saista ar vietām, kuras cilvēki radījuši, lai norobežotu deviantos īpatņus no sabiedrības redzesloka, neitralizētu viņu ietekmi publiskā telpā, radītu apstākļus, kuros viņi pastāv, bet reizē ir pilnīgi neīsti normētajai struktūrai. Viņš skaidro arī citus gadījumus, tomēr tiem Onoderu stāsts ir nepakļāvīgs, proti, tas pretojas Fuko dekonstruktīvajam skatam, jo līdz šim Onoderas vēl nav/nebija ieguvuši sev piedienošo amatu Latvijas vēsturē.

Cits faktors, kas ietekmēja klausāmizrādes uztveri, ir saistīts ar stāstu formālajiem, nevis saturiskajiem elementiem. Kā bija noprotams, stāstu autoriem tika dota brīva vaļa vēsturisko faktu izklāstīšanai. Tas radīja apstākļus, kuros mētāšanās starp ierunātāju (latviski – Pēteris Krilovs, Aigars Rozenbergs, Elīna Vaska un Baiba Broka; angliski – Miks Koljērs, Ieva Šmite un Pauls Raudseps) un vēstītāju lika zaudēt dramaturģisko pavedienu. Tā kā katra autora stils un rokraksts atšķīrās no pārējiem, būtu lieti noderējis kāds virsuzdevums vai skaidri definēts caurviju motīvs, kas mērķtiecīgi atkārtotos visos stāstos. Domājams, Onoderas patiesi sāks apdzīvot mūsu kopīgo pagātni brīdī, kad stāsti tiks publicēti un būs lasāmi.

06.09.2019.

Norvēģu teātra apvienības “Verdensteatret” sinestēziskā izrāde “Hanna” iepretim “Heterotopijai Rīgā” aicināja ietilpināties īsteni abstraktā pasaules ainā bez viltus intelektuālām spekulācijām. Tas gan nenozīmē, ka izrāde būtu mazāk dzīva vai neattiektos uz pasauli. Darbi, kas sapludina dažādu mākslas nozaru paņēmienus, nu jau šķiet seni kā zemeslode, tāpēc robežu nojaukšana vairs nav izmantojama kā arguments, bet gan kā pašsaprotams fakts. Tiesa, “Verdensteatret” šo laikmeta kaiti ir attīstījusi tik profesionāli, pārdomāti un daudzpusīgi, ka citas teātra radīšanas metodes uz brīdi nobāl. Tā kā teātra apvienība sniedz iespēju interesentiem noskatīties lielu daļu no izrādes internetā, svarīgāk šķiet runāt nevis par redzēto, bet par izrādes iedzīvināto realitāti, arīdzan heterotopiju.

Apvienības sniegtie atskaites punkti ir ar plašu vēzienu – ģeoloģiskais laiks, uzmanības nogurums (attention fatigue), izrādes telpa, kas tiek spēlēta kā viens polifonisks audiovizuāls instruments. Skatītāju tie ieceļ privileģētā, līdz ar to atbildīgā pozīcijā, kur, pasīvi vērojot dažādas kinētiskās skulptūras, video un skaņas kompozīcijas, trauslo priekšmetu grandiozos sabrukumus, nākas izstrādāt individuālus interpretācijas scenārijus. No tiem noteikti var izkristalizēt divus galvenos. Pirmkārt, tehnoloģiju attīstības un to dominances naratīvu, kurā cilvēks ir vien informācijas ievadītājs, bet tehnoloģijas – cilvēka izvadītājs. Otrkārt, klimata pārmaiņu nenovēršamo un draudošo ietekmju klātesamību un ekoloģiskas katastrofas nenovēršamību. Lai vai kuru no variantiem izvēlamies par izrādē dominējošo, skaidrs ir vien tas, ka cilvēkam šajā pasaules ainā ir pastarpināta nozīme. Vienīgā ētiskā rīcība šādā stāvoklī ir atteikties no uzstājīgās vajadzības būt klātesošam visās pasaules norisēs. Izrāde, neapšaubāmi, ir futūristiska, tās izmantotie paņēmieni – vērsti uz nākotni. Tomēr tā īstenojas arī pārlaicīgā telpā, būdama lielāka un varenāka par cilvēku.

Fuko eseju “Par citām telpām” nobeidz ar atzinumu, ka kuģis ir heterotopija par exellence, kam pierādījumu guvu nakts izrādē-koncertā “Skaņas dzimšana”. Visas nakts garumā “Dirty Deal Teatro” telpās klausītāji bija lūgti gremdēties nepārejošā skaņā. Pēc “Hannas” radītajiem iespaidiem bija nepieciešams laiks, lai atkoptos, tāpēc sākotnēji šķita, ka nakts koncerta meditatīvā atmosfēra būs dziedinoša un atraus no nepārtrauktās vēlmes uzurdīt acīmredzamos slāņus. Kad īsi pēc pusnakts, skaņu ieaijāts, biju uz mirkli iemidzis, audiālais materiāls mainījās un man nācās saausīties – mūziku bija nomainījusi valoda. Tā bija Morisa Štīrla balss, kas klāstīja par pieredzi darbā ar bēgļiem, kuri migrē laivās pār Vidusjūru. Štīrls ir viens no telefonlīnijas “WatchTheMed Alarm Phone” radītājiem, un tā tiek izmantota, lai sazinātos ar bēgļiem, kas atrodas laivās. Ar tās palīdzību tiek noskaidrots viņu stāvoklis, kā arī sniegts tiem psiholoģisks atbalsts. Līdz šim informācija, kas saistīta ar bēgļiem un viņu likteņiem, lielākoties man ir saistījusies ar tā vai citādi ideoloģizētu retoriku. Tomēr Štīrla izklāstītā skaudrā dzīves īstenība, viņa piesauktais izmisums nekurienē un aukstumā esošo cilvēku balsīs, kā arī atskaņotie fragmenti no atsevišķām telefonsarunām radīja mirklīgu, bet arī nepārejošu sajūtu par atrašanos šādā laivā. Tumšā un pieelpotā teātra zāle kļuva par Vidusjūru, kurā jutu ūdeni visapkārt skalojamies, aukstumu iesūcamies drēbēs un Albēra Kamī cienīgu bezcerību pārņemam visas maņas. Kā tādā muļķu kuģī arī pagāja skaņu nakts, kurā miegs un nogurums kļuva par vienīgo glābšanas riņķi no dzestrās heterotopijas.

Recenzija publicēta satori.lv