Skropsta kokteilī

Iepriekšējā vakarā jau esmu saņēmusi jaudīgu enerģijas lādiņu Mītas Varlopas izrādē “Darba augļi”, un atkalredzēšanās ar izrādes veidotājiem rada patiesu prieku. Cirka arēnā kā lēni uzvelkamie vilciņi griežas trīs cilvēki (Mīta Varlopa, Vītse Tange un Joppe Tange) un ātri vien sāk griezties arī galva. Kā cilvēks, kas trauksmes un panikas lēkmes var “noķert” ne no kā, mazliet nervozi sāku knosīties krēslā, un kamēr izrāde nav sākusies, uz vilciņiem vairos skatīties un lēni galvā skaitu piecas dzeltenas lietas, lai novērstu domas.

Bet tad sākas izrāde – vilciņi griežas ātrāk, cirka arēnu piepilda viņu elpas skaņa un viņu izstieptās rokas prožektoru izgaismotajos apļos atgādina pulksteņu rādītājus. Galva reibst arvien mazāk un tu paša nemanot esi ierauts meditatīvā stāvoklī un gatavs koncertam.

Mūzika ir tiešām brīnišķīga – tā brīžiem atgādina gan “Sonic youth”, gan Peaches, bet līdzko sev galvā nodefinē, ko tā varētu atgādināt, tā izmainās un pārtop par kaut ko citu, žonglējot starp žanriem un stilistikām. Pat ja dziesmu vārdi brīžiem nav saklausāmi, spokainās ģitāras skaņas atbalsojas cirka arēnas kupolā un pati skaņas stilistika tiešām liek domāt par sapņiem. Vai sapņos ir skaņa? Kāda tā ir? Vai tā atšķiras no reālās dzīves skaņas? Lai vai kā, bet iztēlē šobrīd šķiet, ka sapņu skaņa noteikti ir tāda kā “Spoku rakstniekā un salauztajā rokas bremzē”.

Jebkuram cilvēkam, kurš sirgst ar tā saucamo “kontrolfrīkismu”, ir pazīstama šausminošā sajūta, kad kontrole izslīd caur pirkstiem. Aktieru (gandrīz) nepārtrauktā griešanās liek domāt par reizē šādu kontroles zaudēšanu, un reizē tieši pretēji – saglabāšanu. Bērnībā griezties uz riņķi līdz sareibst galva bija viena no aizraujošākajām izklaidēm, jo paredzēja kontroles zaudēšanu pār ķermeni. Taču performatīvajā kontekstā šī griešanās ir kontrolēts māksliniecisks paņēmiens, kas ir izstrādāts un virtuozi nopulēts. Nejaušību tur ir maz. Tāpēc arī jāmin apbrīna, ko raisa izpildītāju tehnika, jo spēlēt mūzikas intrumentus nepārtraukti griežoties… Man kā cilvēkam, kas uz klavierēm ar vienu pirkstu var nospēlēt tikai fragmentu no kādas “Backstreet boys” dziesmas, tas šķiet kas prātam neaptverams.

Ja man prasītu par ko tad bija izrādes stāsts, es paraustītu plecus un teiktu “nezinu”. Man izrādes stāsts ir iejūsminošā sajūta, kas radās izrādes laikā, kad griešanās nohipnotizēta es piemirsu gan trauksmi, gan reibstošo galvu. Tas bija mūzikas un lirikas vārdu spēļu radīts prieks un sajūta, ka tas, ko skaties ir kas ļoti, ļoti spokaini atpazīstams, bet tu nevari precīzi definēt, kas tas ir. Kā sapnī, kad nokļūsti vietā, kur zini, ka noteikti esi bijis, bet tā ir mazliet citādāka un nekādi nevari atcerēties, kas tā par vietu.

I was born in the shadow of my future self
Like an eyelash in my cocktail

Nākotnes “es” ēna un skropsta kokteilī šķiet precīzas analoģijas izrādes radītajam iespaidam – tas ir kaut kas, kas vēl nav satverams, bet ir jau nojaušams. Tā ir absurdi dīvaina situācija, ar kuru tev kaut kā jāiet galā un jāizdara izvēle, jo tu vari saīgt par kokteilī atrasto skropstu, bet vari arī to izķeksēt laukā, ievēlēties vēlēšanos un to nopūst no pirkstgala. Es nopūtu skropstu no sava pirkstgala un ievēlējos kaut varētu redzēt vēl kādas Mītas Varlopas izrādes