Homo Novus 2015

Blogs

Māksla kā sūce

punctummagazine.lv, Juta Ance Romberga | 07 10 2019 | Intervija

Mīta Vārlopa (Miet Warlop, 1978) ir beļģu vizuālā māksliniece, kuras darbi regulāri tiek izrādīti Eiropas teātra un mākslas festivālos. Ieguvusi maģistra grādu multimediju mākslā Ģentes Karaliskajā mākslas akadēmijā (Royal Academy of Fine Arts jeb KASK). Veido izstādes, scenogrāfijas, performances un par saviem darbiem ieguvusi vairākus starptautiskus teātra un vizuālās mākslas apbalvojumus. Rīgā un Homo Novus festivālā viesojas otro reizi, pirmoreiz 2012. gadā ar izrādi Springville, šoreiz ar divām izrādēm – Darba augļi un Spoku rakstnieks un salauztā rokas bremze.

Māksliniece savos darbos ir atvērta un nesasaistīta – pati ne tikai veido un rada, bet arī performē, radot lielu skatītāja uzticību katram solim un izvēlētajai detaļai. Būtisku lomu viņas darbos spēlē dažādu mākslinieciskās izteiksmes līdzekļu simbioze, kas skatīšanās pieredzi padara īpaši aizraujošu un baudāmu. Pēc vairākkārtējas laika un vietas maiņas (ņemot vērā pēkšņi radušos nepieciešamību apmeklēt mediķus) ar Mītu sarunājos K. K. fon Stricka villā.

Juta Ance Romberga

Vakardien bija traumatiska diena jums visiem, es tā saprotu. Viss kārtībā?*

Jā, es tikko biju pie osteopāta. Viss sākās ar manu kaklu, tad ar muguru, es biju šitāda (rāda samocītus locekļus – J. A. R.). Un tad izrādes laikā Jope (Joppe Tanghe) salauza pirkstu.

Jā, es pamanīju. Tādi negadījumi jums notiek bieži?

Nē, nē, nē, es neļauju tādiem notikt. Gadās visādi, bet tā nekad nav noticis. Citādi mēs to vairs nedarītu. Bet tāds ir dzīva priekšnesuma risks.

Es zinu, ka šī nav tava pirmā reize Rīgā. Vai tev šķiet, ka šoreiz ir citādi?

Jā. Tas bija sen, un man ir sajūta, ka pilsēta un arī pats festivāls ir audzis un attīstījies.

Tev patīk? Festivāls?

Jā, jā, ļoti, es mīlu Gundegu (festivāla Homo Novus direktore Gundega Laiviņa – J. A. R.). Tam, ko viņa dara, vienmēr ir ļoti laba enerģija. Es gan neesmu redzējusi nevienu citu izrādi šīgada festivālā, tāpēc nevaru teikt, ka šis vai cits priekšnesums bijis lielisks…

Homo Novus mājaslapā rakstīts, ka tavs stils ir mainījies…

Mans stils ir mainījies? Hmm…

Jā, tas esot kļuvis tumšāks un eksistenciālāks. Kā tev šķiet – tā ir? Un, ja ir, kāpēc, tavuprāt?

Man šķiet, ka performance, ko rādīju šeit pirms septiņiem gadiem, – solo, krēsli, kostīmi Springvillā – arī ir ar sava veida tumsu. Atšķirība ir tāda, ka es kļūstu teatrālāka gaismas un skaņas lietojumā, iepriekš es tos izmantoju mazāk, un mūzika ir ienākusi manos darbos, kas liek visam iedarboties pa taisno uz dvēseli, bet reizē varbūt arī padara visu, jā, tumšāku, dziļāku. Springvilla kā solopriekšnesums ar kostīmiem bija tikai ar dienasgaismu, un es kustināju objektus, tas bija vairāk kā vingrinājums laikā, vairāk joku. Un puscilvēks, pusobjekts. Tagad objekts ir atbrīvojies no ķermeņa, un mūzika ir vairāk kā tāda garīga enerģija, kas var arī piepildīt telpu. Es domāju, ka mainījies ir tieši mūzikas un gaismas pielietojums. Tas to padara… vienkāršāku? Ja performance nostrādā dienasgaismā, tā, visticamāk, ir labāka par to, kas strādā tikai uz skatuves ar prožektoriem. Bet es domāju, ka, piemēram, Darba augļi strādātu arī bez gaismām – dienasgaismā –, tāpēc ka šim darbam ir plašāka nozīme par vienkāršu teatralitāti. Mēs esam kaut kādā kontekstā, jāpadara tas par sava veida attēlu, kas pārkāpj tikai mūzikas koncerta robežas, lai sniegtu vairāk. Tāpēc ir svarīgi, ka gaismas palīdz.

Kam tad tu dod priekšroku?

Tas nav jautājums par priekšroku, vairāk par evolūciju vai faktu, ka tam ir kaut kāda jēga, ko tu gribi pateikt… Dažreiz to vajag, dažreiz nevajag. Piemēram, rītdienas izrādē (Spoku rakstnieks un salauztā rokas bremze – J. A. R.) man nevajag nekādus objektus, man pietiek ar mūziku, jo visu pārējo iznes kustība.

Šis būs tāds vispārīgs jautājums. Kā tev šķiet, kāda ir mākslas sūtība, jēga?

Man šķiet, ka mākslai ir jāiedarbojas vairākos līmeņos, tai jātiek cauri… Es pati vienmēr mēģinu saskatīt, kas notiek, un tad – kā pietrūkst. Turklāt mēs esam tādā plašā sistēmā. Piemēram, Darba augļos es domāju par to, ka izrādē, kur skan dzīvā mūzika, mūziķi bieži ir it kā paslēpti vai tiem ir jābūt nemanāmiem uz skatuves. Viņi nekad nav būtība, viņi tikai apkalpo bildi. Un es iedomājos, ka ir jāuztaisa izrāde ar dzīvo mūziku tā, lai dzīvā mūzika ir būtība. No tā mēs sākām, tas ir veids, kādā šoreiz runāsim, tāpēc man liekas, ka mākslas sūtība ir… Šis laikam neatbild uz tavu jautājumu, bet… Otra puse ir tāda, ka mēs šobrīd dzīvojam laikā, kad apkārt ir daudz baiļu, daudz dažādu romantizēšanas veidu, diskusijas par reliģiju un ticību, kā arī bailes no cilvēkiem ar automātiem vai terorisma, vai vienalga, kādu citu lielu tēmu mēs pieminētu… Man šķiet, ka labāk ir sniegt tam pretējo. Daži saka, ka mākslai būtu jābūt pašreizējo notikumu spogulim, bet es tā neuzskatu. Man šķiet, ka mākslai būtu jādod tas, kā mums pietrūkst. Tātad jābūt nevis spogulim, bet sava veida sūcei. Jā.

Tu ar šo atbildēji uz manu nākamo jautājumu – kā tava māksla komentē vai rezonē ar esošo sociālo, politisko, kultūras situāciju. Tu jau teici, ka tai nav jākļūst par spoguli…

Jā, jo tad, kad Darba augļi tika radīti (pirms diviem trim gadiem), notika Briseles lidostas sprādziens, metro sprādziens un citi sūdi, arī personīgajā dzīvē viss kaut kas, dažādos līmeņos viss mainījās. Un cilvēki nespēj atrast kaut ko, pie kā turēties, viņi turpina paniku, un tad ir visādas izdegšanas, depresijas, vienalga, kā to sauc, un es nolēmu, ka jāļauj pārpilnībai, mīlestībai un priekam parādīties tā vietā, lai izsauktos: „Ak nē, tas tiešām notiek!” Es gribu dot cilvēkiem vienu stundu, kad tie var smieties par lietām, no kurām parasti baidāmies.

Vai tu esi savtīga savā mākslā? Šobrīd izklausās, ka tu vairāk domā par to, kā apkalpot citus.

Jā, es tā daru, man šķiet. Bet savtīga? Es neesmu. Es nedomāju, ka es darīšu sūdu, saproti? Man riebjas viltota nopietnība. Es tai neticu. Ja mākslā kāds ir pārāk nopietns, man tā kļūst bloķēta, tā neelpo, man tā kļūst par tādu netīru, tumšu lietu, kas jāglabā stūrī, un tev ir arī jārūpējas par to, lai tā paliktu tumšajā stūrī, citādi tā nespēj sadzīvot ne ar ko. Un man kā cilvēkam, kā māksliniecei šķiet, ka ne viss ir šādā veidā jāsargā. Redzi, ir daudz cilvēku, kas nodarbojas ar mākslu, tādā nozīmē, ka tas, ko viņi dara, izskatās interesanti un it kā ir māksla, bet patiesībā tā neelpo no iekšpuses, tāpēc daudz kas izskatās līdzīgi. Kails, dejojošs ķermenis bez iemesla? Mēs esam to redzējuši miljoniem reižu iepriekš. Kā tas var būt, ka visiem ir viens un tas pats risinājums, viens veids, kā iznest ideju? Es tam neticu. Es ticu personīgai pieejai, dažreiz tas var būt haoss, bet vismaz tajā ir kaut kas īsts un… Tā kā naudas mākslai ir maz, īpaši neizdevīgi ir ceļot ar daudz rekvizītiem un lietām, trikiem un tamlīdzīgi. Un tas prasa vairāk enerģijas no grupas – stāvēt uz skatuves un rādīt nopietnu performanci. Es, protams, tagad kariķēju, tas izklausās ļoti skaisti. Izrādes ar kailiem, dejojošiem ķermeņiem nav par to; tas ir vairāk tāds konceptuāls veids, kā mēs tiekam galā ar pašreizējo laiku. Cik daudz tu gribi ieguldīties, lai mainītu vai lai saglabātu, turēties pie kaut kā? Man ir draugs Kristiāns Bakalofs (Kristian Bakaloff), viņš ir ungārs… Viņa darbus redz tikai 20 cilvēku dienā, un tas ir skaisti, tas ir lieliski, un viņš turpina to darīt. Viņš nekad nebūs tas lielais vārds un slava, un uh un ah utt. Viņš nekad tāds nebūs, bet tas būs daudz labāk nekā cilvēks, kas stāv ar diplomu rokās un apgalvo: „Es esmu horeogrāfs!” Nē, tu patiesībā neesi. Ir tikai jāsaprot, ka pasaule… Ir laba.

Kurš tev ir būtiskākais mākslinieciskās izteiksmes līdzeklis? Ar ko tev visvairāk patīk strādāt? Piemēram, gaismu, mūziku, kustību?

Ā, nē, es tā nenodalu.

Tev vienkārši patīk apvienot?

Nē, tas ir… Varbūt arī tas nav savtīgi, bet drīzāk labi – tas, ko es gribu no dzīves, tas, kas mani šobrīd interesē un liek man darboties.

Tātad tu sāc ar pašu būtību.

Jā, vai varbūt personīgu vajadzību. Es nevaru par sevi apgalvot, ka pēc desmit gadiem joprojām nodarbošos ar skatuves mākslu. Es šobrīd rakstu situāciju komēdiju. Nevis televīzijai, bet lai to īstenotu savā studijā ar dažiem draugiem un dažiem daļēji draugiem. Ar filmēšanas komandu, lai redzētu, vai mēs varam situāciju komēdiju uzlikt uz mākslas skatuves, vai varam paņirgāties par to. Es domāju, ka šobrīd gribu darīt to. Nav tā, ka man būtu aaah, gaismas un mūzika. Es pret to neko īsti nejūtu, tas nāk no citurienes, pārsvarā no izpratnes, ko un kur tu gribi radīt un kāpēc vispār gribi pamosties. Un… Es nekad īsti nekļūstu par savu ideju vergu. Tāpēc, ka es vienkārši dzīvoju ar tām.

Kā tu zini, kad mākslas darbs ir pabeigts?

Ak, es domāju, ka tas nekad nav pabeigts.

Protams. Bet kad tu esi droša, ka to var rādīt?

Man šķiet, tad, kad tas ir gana biezs. Piemēram, ar Darba augļiem – arī mēģinājumā, pārbaudot skaņu, mēs radām jaunas ainas. Šī izrāde varētu būt arī trīs stundu gara. Mēs varam būvēt vēl – piecu un sešu stundu garus priekšnesumus, bet tas nav nepieciešams. Es arī negribu no cilvēkiem prasīt pārāk daudz laika. Gribu tikai pasviest ideju, kuru varbūt kāds var paņemt sev un apdomāt. Man nevajag sešas stundas, man šķiet, ka darbs ir pabeigts, kad ideja noapaļojas, bet reizē atstāj vēl nedaudz izsalkušu. Es nekad nepārsniedzu stundu, piemēram. Ne ilgāk par stundu un… Tu esi vēl tajā iekšā. Tāpat kā labāk ir pamest ballīti, kad visi vēl ir tur, nevis tad, kad esi palicis viens, saproti?
(Smejas.)

Kas tevi ir ietekmējis?

Visi cilvēki, kam es ticu. Patiesībā pat viss. Varbūt… Protams, es tagad varu nosaukt konkrētus māksliniekus un vārdus. Bet vairāk mani ir iespaidojuši cilvēki, kas ir kopā ar mani, kas stāv tam visam pa vidu ar mani. Dažreiz tie ir arī paši mākslinieki. Un arī lietas, kas reizēm nemaz nav no mākslas.

Bet vai tev ir bijis kāds vai kaut kas, kas tevi ir ietekmējis pašā sākumā – pirms tu sāki patiešām nodarboties ar mākslu? Kaut kas, kas patiešām ir pievērsis tavu uzmanību un iespaidojis tevi?

(Ilga pauze.) Jā, daudz kas. Puiši, kas spēlē Darba augļos, brāļi. Viņi mani iespaido, viņi ir pat vairāk nekā desmit gadus jaunāki par mani. Es nolēmu viņus uzaicināt radīt mūziku kopā ar mani šai izrādei, un viņi to darīja tik vienkārši, bez iedomīgas attieksmes, viegli, ticot idejai, un es par to esmu pateicīga. Tajā pašā laikā viņi palika uzticīgi sev, viņi spēlē mūziku un atbalsta mani tajā, ko nevaru paveikt pati. Kas ir ļoti jauki, jo parasti man jāvelk cilvēki, jāpārliecina par kaut ko, bet viņi arī mani ir pārliecinājuši, tā man ir ļoti tuva ietekme. Bet, protams, ir arī filmas vai skaņas, ko rada mans draugs. Arī ēdiens var ietekmēt, sports, laikapstākļi (smejas), grāmatas. Nē, grāmatas, nē, es meloju. Es nelasu. Es nelasu tik daudz. (Pauze.) Jautājums par ietekmēm ir sarežģīts, jo es zinu, kas man būtu jāsaka: „Re, ir šis puisis, viņš veido… Ļoti interesanti…” Bet man laikam negribas to darīt. Tas tev neder, ja? Bet visiem ir tas viens varonis… Parasti kāds liels mākslinieks, protams… Varbūt vienkārši džins ar toniku var būt ļoti iespaidojošs… Piedod, es nedomāju to augstprātīgi. Bet es dažreiz lieku mēģināt paģirās tāpēc, ka tu domā un mēģini citādi. Un neesi tik ļoti iesprindzis. Tas maina enerģiju.

Tad nepietiek enerģijas apvaldīt sevi.

Jā, vai ne. Nākamajā dienā mēs visi kavējam un pūšam… Bet kaut kas notiek, un tas perfekti iederas. Tāpēc, ka tas nenāk no prāta, tas nāk vairāk no tādas… dzīves mentalitātes, kad jādzīvo ar to, kā ir. Un nekas nav jāizdomā. Varbūt tas tā nestrādās mūžīgi. (Smejas.)

Kas ir ar griešanos? Izskatās, ka tev tā ir tuva. **

Jā, jā, griešanās ir tāda… Darba augļu beigās mēs visi esam uz platformām un griežamies. Man gribējās, lai paši sevi griežam, bet nesanāca to iestrādāt darbā – ar visiem tiem kabeļiem un objektiem vēl griešanos… Tā nebija pārāk laba ideja. Un es to atstāju citai izrādei. Manos darbos jau no paša sākuma ir daudz apļu un griezienu. Varbūt griešanās pati par sevi ir ļoti vienkāršs veids, kā atbrīvoties no visiem dekoriem un lietām, kas novērš uzmanību, tā ir kā enerģijas mugurkauls. Vēl man patīk, ka, griežoties telpā, es neredzu tevi, tu neredzi mani, mēs esam ļoti viegli ievainojamā pozīcijā. Cilvēki, kas sēž man tuvu, var mani paraut aiz kājas, un viss… Saproti, tā ir tāda liela uzticēšanās. Redzēt kādu un pašam ieiet tādā kā transā.

Dervišu filozofijā griešanās simbolizē pasaules riņķošanu ap savu asi. Vai tev šķiet, ka pašā griešanās procesā ir kas garīgs? Kā ir tev?

Ir dažādi iemesli, kāpēc es to daru. Tajā ir viena tehniska iezīme, kas man patīk. Mēs nepievēršam uzmanību tam, ka: „O, mēs griežamies!” Man šķiet, tas ir labi. Un vēl man ļoti patīk, ka, to darot, mēs svīstam. Tas ir citādi nekā treniņā, tie ir baiļu sviedri. Tu svīsti aukstus sviedrus.

Adrenalīns.

Jā. Un tas ir arī veselīgi. Mēs esam ļoti lepni, ka darām veselīgas lietas. (Smejas.) Man patīk tā kontrole. Tādā ziņā, ka tu pats kontrolē to, ka zaudē kontroli, laikam. Un spēlējies ar robežām. Sākumā mēs ļoti nopietni griezāmies, tagad mēs jau spēlējamies ar to. Gribas pašam sevi izaicināt. Bet pati griešanās kā no debesīm uz zemi – jā! Bet kombinācija ar mūziku padara to… Tu sagaidi no dzīves, ka tu iziesi uz skatuves un apvemsies. Bet kāpēc gan to darīt? Tāpēc mēs mēģinām sasniegt ekstāzi. Tas ir tāpat kā sekss, tas vienmēr sagādā vilšanos. Gaidīt orgasmu ir kā – āāāā. (Cerību pilni.) Bet, kad tas pienāk, tas ir kā – āāāā. (Ar vilšanos.) Tas patiesībā tur nemaz nebija, tu neeksplodēji vai tamlīdzīgi. (Smejas.) Tu joprojām esi turpat.

Kad tu griezies, tev izdodas atrauties? Tā, ka tu vairs neesi turpat?

Nē.

Bet tu mēģini.

Tas ir tuvu tam, tomēr nenotiek. Mēs esam ķermenis, matērija. Mēs nevaram. Tāpat kā cilvēku vēlme lidot. Mēs to nevaram. Tā nav nemaz tik maza cilvēciska vēlme – tikt cauri jumtam. Bet tā raķete nekad neiziet cauri jumtam, vienmēr atgriežamies. Man tas patīk. Piemēram, Spoku rakstnieku bieži uzskata par manu tīrāko darbu, bet es tam nepiekrītu._ Darba augļi_, manuprāt, ir daudz tīrāki – tas, ka uz skatuves ir daudz objektu un rekvizītu, nepadara to „netīrāku”, nav tā, ka uz skatuves nav nekā cilvēciska. Kāpēc tīram jābūt vienkāršajam? Varbūt tīrais nemaz tik vienkāršs nav? Man šķiet, ka tīrais drīzāk ir īsts, tam ir ļauts pašam augt un attīstīties. Es arī domāju, ka meklēt visur tīro ir nedaudz garlaicīgi. Piemēram, džungļi nav vienkārši, tie ir ļoti pilni un daudzveidīgi. Katra sīkākā vienība, un tādu ir miljoniem, kalpo citai, un tas ir – wow, fuck! Tā ir tīrākā dabas forma, bet mēs pievēršamies vientuļam kokam lauka vidū, kas turklāt, visticamāk, ir cilvēka veidojums. Mums pašiem šķiet, ka tas ir ļoti interesanti, bet patiesībā ir garlaicīgi. Viss, kā cilvēki runā, kā atkārtojas ar tik ierobežotu vārdu krājumu, runājot par iekārēm, ar kurām paši nemaz netiek galā. Es esmu tik negatīva šodien. (Smejas.)

Vai mākslinieka dzīve ir vientuļa?

Nē. Bet tikai tāpēc, lai pateiktu nē. Tas arī viss. Es zinu, ka man būtu jāsaka jā, un, protams, tā arī ir, bet arī tava dzīve ir vientuļa. Es nezinu, kas tu esi, bet tam nav nozīmes. Tas ir tik tipiski, ka visiem šķiet, ka mākslinieka dzīve ir vientuļa. Tas ir tikpat sarežģīti un vienkārši kā visu citu vientulība. Man šķiet, ka mākslinieki šajā ziņā ir pārvērtēti, it kā viņu jūtas būtu kaut kādā veidā nozīmīgākas par citu jūtām. Es tā nedomāju. Bet, jā, mana dzīve ir vientuļa. (Smejas.) (Ilga pauze.) Ko vispār nozīmē vientulība? Kad tu par to domā, tu domā tikai par to. Ir būtiski dalīties idejās, tad tu patērē daudz enerģijas. Dažreiz šķiet, ka tas ir nevajadzīgi, bet tad tu pats sev iestāsti, ka ir svarīgi dalīties idejās. Ja es rīt pateikšu, ka nekad vairs šo nedarīšu, un cilvēki teiks: „Lūdzu, turpini!” Tas laikam nenotiks. Bet tikai laikam. Lai gan ar visu tā ir. Varbūt tā ir vienkārši vientulība. (Pauze.) Vai tā tu pats sevi tikai mierini. Kāpēc tu dari kaut ko, un no kura brīža tu pārstāj to darīt. Kur ir tā trauslā robeža? Varbūt es jau esmu pārkāpusi šo līniju, un man vairs nevajadzētu ar to nodarboties. Pirksti lūst, muguras sačakarējas. Tas ir būtiski? Nē, nav, tā ir vienkārši liesma. Vai nu kaut kas sabrūk, vai paliek. Vienalga, kādas ir sekas – tāpat kā mīlestībā. Tas ārsts, pie kura biju, viņš arī neapstāsies. Pat tad, ja nonāks ratiņkrēslā. Un vientulība… Jā. Varbūt es vienkārši neesmu piedzīvojusi vilšanos savā darbā. Man nav bijis tāda darba, kuru visi ienīstu, ko es nevarētu turpināt. Varbūt tam ir kāda saistība ar to.

Tas varētu būt kaut kā saistīts?

Nē. Varbūt. Jā. Ir daudz grūtāk, kad tā notiek. Es nekad neesmu bijusi pilnībā sagrauta. Tā, ka ir jādomā, ko tu vispār dari. Bet varbūt mani darbi ir kaut kādā mērā pareģojoši, tie paši rada attieksmi. Kā ar Darba augļiem. Nav iespējams tos ienīst. Varbūt es reizēm par daudz ar to nodarbojos, paredzu uz priekšu, kas cilvēkiem varētu nepatikt, vai tamlīdzīgi.

Kad tu jūties pa īstam pieslēgusies? Dzīvē un mākslā.

Kad ir humors un gaišums bez stulbībām. Tad es pieslēdzos. (Ilga pauze.) Bet kā atslēgties? (Smejas.) Ko tu tad dari? Kad noris saruna un kāds saka: „Jā, bet…” Bet tad tu kaut ko pasaki, un kāds izsaucas: „Jā, jā, taisnība!” Beidziet, nevajag visu pārklāt ar melnu palagu. Tā ir tāda stīva instalācija, tāds kā slazds. Es jūtos pieslēgusies, kad tas palags neuzkrīt. (Smejas.) Kad melnais palags tikai turas virs visa. Kad tas nokrīt, ir grūti. Mans brālis izdarīja pašnāvību – tad, protams, tu saproti, ka mēs visi turam savu melno palagu virs visa, mums jāparūpējas, lai pietiek gaisa zem tā, bet visiem tāds ir. Un tu it kā tiec ar visu galā.

Darba augļi beidzas ar jautājumiem „Vai šī ir mana pasaule? Kur es iederos?” Vai šī ir tava pasaule? Vai tu šeit iederies?

Jā, es domāju, ka šī ir pasaule, kurā iederos, jo nav jau citas. Bet tas nav jā/nē jautājums, man šķiet, tā vairāk ir tāda ideja. Tas ir – es esmu Jēzus, es sevi pakāršu. (Smejas.) Pasaule, kurā mēs esam, varbūt ir nedaudz… Mēs esam aizņemti ar visu ko, ar Visumu… Es nesaku, ka Darba augļos tiek atklāti visi pasaules elementi, bet plašas idejas, ar kurām mēs nodarbojamies, gan. Un tad es domāju, ka, jā, tāpat kā mēs atdarinām Jēzu, šī ir pasaule, kurā mēs iederamies. Tas ir atvērts jautājums, es domāju – kā atgriešanās sākumā. Es domāju, ka nevienam nav jāatbild uz visu. Es varu… Arī domāt kopā ar publiku. Jo es neesmu saņēmusi Dieva patiesību, kas man būtu jāsludina. Es nezinu neko. (Smejas.) Es nepateikšu, kurā pasaulē mēs iederamies.

Bet vai, tavuprāt, ir kāds, kurš zina?

Nē, nē, nedomāju vis. Dzīve pati savā veidā pasaka, kur tu iederies. Tas ir ļoti liktenīgi un fatāli, bet… (Smejas.)

Man šķiet, ka ir cilvēki, kuriem pašiem šķiet, ka viņi zina.

To, vai šī ir pasaule, kurā iederamies? Pasaule ir pilna ar cilvēkiem, kuriem šķiet, ka viņi zina. Labi, ka viņi visi atrodas vienkopus. Un tur es nemaisīšos. (Smejas.) Bet par mani arī droši vien šobrīd var teikt: „Viņa domā, ka viņa zina!” Bet tas ir cits zināšanas un nezināšanas līmenis. Dažreiz tu satiec cilvēku ar labu humora izjūtu un saproti, ka tam nav nekāda sakara ar smieklīgumu, bet gan ar tādu sapratni par visu. Un viss nav fakti, bet arī apakšsistēmas, sociālās sistēmas. Ja cilvēks pats sevi pazīst, ja viņš prot pats pats ar sevi galā, tas nodrošina labu augsni humoram, tā ir tāda kā recepte. Ja tu nevari pasmieties pats par sevi, tad tu vai nu neesi smieklīgs, vai noliedz visu, vai arī nesaproti kaut ko. Mana ģimene nav tāda – es nezinu, vai viņi ir gudri vai ne, bet, kad redzu, kā mani vecāki tiek galā ar sava dēla nāvi, tas ir gudri, ne gluži tā, ka viņi zinātu, cik ir 80 mīnus 55, bet viņi to dara tik labi tāpēc, ka ir bijuši spiesti iedziļināties tādos dzīves līmeņos, kur viņi nekad netiktu. Viņi to kaut kādā mērā saprot, jo viņiem tas ir jādara, bet varētu jau arī darīt nepareizi – tikai sēdēt un raudāt. Bet viņi ar to strādā, viņi uzdrīkstas ar to strādāt un riskēt – ne jau fiziski, bet emocionāli… Es viņus ļoti cienu par to. Par to es runāju, kad domāju, kam pieslēdzos. Arī medicīnā ir tā, ir tādi ārsti, kuri saka: „Es atrisināju tavu problēmu! Nāc šurp! Tagad būs labi!” Bet nākamajā dienā tu atkal atgriezies… Bet ir citi, kuri prot pārliecināt, ka viņiem ir risinājums tieši tev. Man pagāja ilgs laiks līdz noticēju akupunktūrai, bet tas tikai tāpēc, ka es redzēju rezultātus. Es neticu Dievam tāpēc, ka es neredzu rezultātu. Es laikam neesmu tik sapņaina.

Ne tik poētiska.

(Smejas.)

*Mēģinājumā pirms Darba augļu pirmās izrādes Homo Novus festivālā (11.09.2019.) Mīta savainoja muguru, izrādes laikā dalībnieks Jope salauza pirkstu.
**Abās šīgada Homo Novus izrādēs aktieri griežas ap savu asi – Darba augļos noslēgumā, bet S_poku rakstniekā un salauztajā rokas bremzē_ – visu izrādes laiku

Intervija ir publicēta punctummagazine.lv

Pievienot komentāru