Lai gan manis izvēlētie pieturas punkti šā gada festivālā “Homo Novus” bija izrādes vai notikumi, kuros nozīmīga ir izpildītāja ķermeņa klātbūtne un tā iespējas, teju reālu “sitienu pa saules pinumu” saņēmu jau pirmajā dienā. Pa ceļam uz pirmo izrādi iegriezos Briāna ielā 13, kur bija aplūkojama Latvijas Mākslas akadēmijas Scenogrāfijas nodaļas studentu un absolventu jaundarbu izstāde “1:1”.

Ar nosacīti minimāliem izteiksmes līdzekļiem jaunie mākslinieki bija iedzīvinājuši pamesto māju tā, ka acīmsaredzams un maņāmsajūtams bija kontakts, kas veidojies, satiekoties šai arhitektoniski grodi veidotajai senajai ēkai un trakiem (labā nozīmē) mūsdienu jauniešiem. Izejot cauri telpām, pat gaišā dienas laikā jutos kādas mistiskas pasaules savalgota. Līdz šim šādu spēcīgu ķermenisku atsaukšanos tam, ko redzu un jūtu, dažkārt esmu piedzīvojusi fiziskā teātra vai dejas izrādēs, pa retam arī dramatiskā teātra iestudējumos. Bet izstādē!?…

Piedzīvojums Briāna ielā savā ziņā uzdeva toni tam, lai turpinātu domāt par mūsdienu mākslas virzienu krustceļiem un visdažādākajiem kontaktpunktiem ar mūsdienu pasauli. Jauno scenogrāfu gadījumā tā bijusi konfrontācija ar pamestu, bet vecu un skaistu skolas ēku, risinot skolas tēmu visplašākajā nozīmē. Savukārt vienā no festivāla atklāšanas izrādēm – “Klapping” – ar savu ķermeni bija iespējams izjust, ar ko un kā atšķiras (vai tieši otrādi – kā līdzinās) futbolista un dejotāja telpas un partnera izjūta, līdzsvara un koordinācijas sistēma, tieksme uz performativitāti jeb vēlme būt centrā, būt ievērotam, izcelties citu vidū, būt aktīvi pamanāmam.

Arī futbolists, kā izrādās, savā “dejā” ir kā solists uz skatuves. Performerim vienlaikus ir gan jājūt komandas biedri, gan jānotur cīņas spars un vēlme uzvarēt. Mākslas notikuma gadījumā tas nozīmē sekot kopīgi radītiem spēles noteikumiem un “iekustināt” publiku pārdzīvojumam vai pārdomām. Dažkārt arī līdzradīšanai. Šajā aspektā Ahilans Ratnamohans un Ferass Šahīns kopā ar radošo grupu bija radījuši teju ideālus priekšnoteikumus, lai gandrīz visi pasākuma apmeklētāji patiešām arī būtu īsteni piedzīvojuma līdzdalībnieki.

Mēs zinām, ka ikviens ķermenis ir unikāls un mums katram savs, vienīgais. Laikmetīgā deja ir mākslas veids, kur šis faktors jo īpaši tiek pētīts un apspēlēts. “Klapping” performancē, iejūtoties dejiskajās futbolistu kustībās, caur rotaļu un fikciju notikuma dalībniekiem tika dota iespēja konkrēti ar savu ķermeni ietiekties šajā teatralizētajā spēlē. Un kāds pārsteigums man bija, kad pēc dažām dienām pāršķirstīju abu “futbolistu” uzdāvināto kustību vārdnīcu jeb rokasgrāmatu! Šķirstot lapas ar uzzīmētajām pozām un instrukcijām, mans ķermenis momentā atsaucās, jo atcerējās šīs kustības un uzreiz tiecās tās atkārtot. Tātad paralēli mākslinieku vēstij par futbolista un dejotāja laiktelpas un kustību izjūtas pārklāšanos tika atgādināts arī par ķermeņa atmiņas fenomenu.

Savukārt Mītas Varlopas projekts “Darba augļi” spilgti ilustrēja mūzikas teatralitāti. Daudziem no mums noteikti ir gana apjomīga muzikālā teātra pieredze, un muzikālās izrādes joprojām ir vieni no komerciāli veiksmīgākajiem teātra produktiem. Taču Mītas Varlopas koncerta-izstādes-izrādes uzmanības centrā, šķiet, ir darbību jeb notikuma kustība. Es kā skatītājs sekoju darbībai, kas saslēdzas no izpildītāju kustības, priekšmetu iesaistes, muzikālo tēmu attīstīšanas, bungu ritmu mainīgās dinamikas un asociāciju provocēšanas. Turklāt “Darba augļi” visu laiku liek smaidīt, jo ik uz soļa tiek gaumīgi ironizēts par dažādiem kultūrfaktiem, tai skaitā pasmaidīts arī par popkultūru, kam kulminācija ir parodijā par kinofilmu “Spoks”.

Šī notikuma teatralitāti lielā mērā, protams, nodrošina arī apstāklis, ka mūziķi ir ļoti atraktīvi un apveltīti ar lielisku humora izjūtu. Tas mirklīgajā skatuves pasaulē rada vieglu nepiespiestību un skatītāju bez liekas agresijas provocē uz interakciju. “Darba augļi” savā mākslas elementu kolāžā un kompozīcijā ir tik harmoniski, ka neliek prātot, kurā žanra “kastītē” tos ievietot. Darbs reizē ir par visu (mūžību) un neko (dzīves niekiem), bet pēc izrādes rodas vēlme mīlēt visu pasauli bez jebkādām pretenzijām.

Daudzkārt, bet tikai šķietami, vienkāršāka bija kolektīva “contact Gonzo” izrādes “Koka vandalis” uzbūve un ideja. Taču arī te uzmanību notur kustība. Šajā gadījumā lēna, maksimāli koncentrēta, mērķtiecīga (pat ja mērķis ir fizisks objekts/vieta/stāvoklis, līdz kam jāaiztiecas) kustība, jūtot partneri, līdzsvaru un telpu. Reizē vēsts ir arī par radošumu un līdzās pastāvēšanu, par smalko robežu starp smieklīgo un dramatisko. Te jūtama sasaukšanās arī ar gudru laikmetīgo cirku. Apburoša ir dalībnieku spēja vienlaikus noturēt augstu koncentrēšanās pakāpi un ar vieglu humoru izturēties pret neplānotiem “atkritieniem” (jeb spontānām neveiklībām). Izpildītāju radītās skaņas – elsas, nopūtas, iespurdzieni vai smiekliņi arī ir daļa no izrādes scenogrāfijas, tāpat kā īsta koka smarža kontrastā ar industriālo telpu, kurā izrāde notiek. Šis kustību pavadošais izrādes humors ir kā skābekļa malks, kas palīdz nenogurt, uzmanīgi sekojot dejotāju virzībai pār un ap pašu radīto “cilvēkķēdi” un smalki imitētajām spēka cīņām.

Diemžēl fizisku empātiju vai pārsteigumu par cilvēka ķermeņa varēšanu man neizdevās iegūt grupas “Branch Nebula” izrādē “Ļoti izturīga līmlente”. Izrādes pieteikums vēstīja, ka viss, ko izrādē dara aktieris Lī Vilsons, “jau no paša sākuma ir lemts neveiksmei”. Cirka klaunādei tas ir ierasts paņēmiens, un mēs ar labsirdīgu smaidu ar prieku parasti arī sekojam visām ķezām, kas ar klaunu atgadās šādos šovos. “Līmlentes” gadījumā aktieris Lī Vilsons, šķiet, pārāk slikti “tēlo” – jeb nevienā brīdī man neļauj noticēt, ka viņam kaut kas varētu nesanākt tāpēc, ka viņš nolemts būt neveiksminieks. Tieši otrādi, jau no paša sākuma es redzu to, ka “neveiksmes” ir labi saplānotas un izrēķinātas un ka Lī Vilsons ir ārkārtīgi veikls un spēcīgs. Izrādes situācijas un epizodes dažbrīd ir tik stieptas, ka mana uzmanība vairāk tiek nodarbināta ar tehniskas dabas jautājumiem – “interesanti, kur atrodas mikrofoni, kas nodrošina fona trokšņus – īpašu skrapstoņu”, “vai uz katru izrādi kastes, kas tiek krāmētas kaudzē, tiek pasūtītas izrādīšanas vietā vai vestas līdzi no mītnes zemes?”, “pat ja mākslas kontekstā nebūtu saprātīgi domāt – ir vai nav loģiski savu ādu plēst ar līmlentēm –, vai aktiera kailums domāts, lai provocētu vai lai izsauktu empātiju?” utt. Un galu galā – izrāde saražo veselu lērumu nevajadzīgu atkritumu. Mākslas vārdā?

Spriežot pēc vētrainajiem aplausiem skatītāju rindās, saprotu, ka daļu publikas mākslinieki ir uzrunājuši. Un par to tiešām prieks. Tāpat kā par to, ka šogad jo īpaši izjutu festivāla jauneklīgo garu. “Homo Novus” pasākumu apmeklētāju vidū bija ļoti daudz jaunu cilvēku. Tātad tas joprojām ir festivāls jauniem cilvēkiem, kuri ar prieku izmanto to, kas viņiem tiek pievests klāt.

Recenzija ir publicēta interneta dejas žurnālā dance.lv