Savu festivāla vēstījumu meklēju ar prieku, jo pēdējos gados Homo Novus mani aizvien vairāk uzrunā tieši kuratora darba ziņā. Darbu atlase ir īpaša, tajā nav paviršību un nejaušību, jūt sirdi un azartu, spēlēšanos un neatliekamu nopietnību attieksmē pret izvēlētajiem tematiem, vienlaikus nav jaušama pārāk uzbāzīga dienaskārtība, ko ir gadījies sajust festivālos, kuri apkalpo kādu konkrētu sabiedrības grupu un viedokli.

Festivāla direktore Gundega Laiviņa intervijā žurnālam Baltic Outlook stāsta, ka nav iemesla baidīties no laikmetīgā teātra, laikmetīgā māksla nav nepieejama, vajag tikai aiziet un tad iznāks satikties ar daudziem brīnišķīgiem māksliniekiem, kurus patiesi interesē saruna ar cilvēkiem un pasauli. Izpārdotās izrādes un plašais skatītāju spektrs pierāda, ka festivāla vēstījums ir sadzirdēts. Darbs ir labi padarīts.

Domāju par to, cik svarīgi ir arī tas, lai katrā izrādē pirms tās nodošanas skatītājam darbs būtu labi izdarīts. Tad daudz labāk dzird vēstījumu. Pat ja izvēlētā forma izskatās nevērīga, pat ja “ir tikai viena kustība, tik un tā var lieliski just, cik kārtīgi ir strādāts. Tam vajag gan telpas un tehniku, gan laiku un smadzenēs brīvu telpu. Un vajag naudu. Tā nu nostrādātu darbu esamību nosaka tie, kuriem ir nauda un kuri naudu iegulda kvalitātē. Eiropas kontekstā tie pārsvarā ir dažādi Eiropas, valsts un pašvaldību fondi. ASV – galvenokārt privātpersonas un uzņēmumi. Gadās arī mantojums un bagāti dzīvesdraugi. Ir svarīgi apjaust iemeslus, kas ir mākslas darba tapšanas pamatā. Citējot dejas teorētiķes Bojanas Kunstas grāmatas Artist at Work anotāciju: “Mākslinieciskās prakses galvenajam apliecinājumam šodien jānotiek caur domāšanu par mākslinieka darba apstākļiem un statusu.”

Kur, kā un par kādu naudu top darbi? Kāda māksla ir dienaskārtībā tiem, kas piešķir finansējumu? Vai mākslinieki iztiek no mākslas vai cita darba? Kā cits darbs ietekmē mākslu? Vai darbos ir redzamas fondu “mērķprogrammas”? Kas ir darba devējs – finansētājs, producenti, festivālu kuratori, skatītāji, paši mākslinieki? Kas patērē saražoto un piedzīvo piedāvāto pieredzes dizainu?

Vīriešu darba lamatās

Izrāde Koka vandalis ir grupas contact Gonzo (Osaka) otrā sadarbība ar Latvijas māksliniekiem. Rezultāts ir saliedēta komanda, kurā kopā ar četriem japāņiem darbojas mākslinieks Andris Eglītis un dejo Klāvs Liepiņš, Elīna Lutce un Aldis Liepiņš. Abi pēdējie arī 2014. gadā līdz pat smadzeņu satricinājumam iepazina japāņu metodi. Viens no viņu piedāvātajiem kontaktimprovizācijas paņēmieniem, kurā viens otram sit pļaukas, dunkā krūškaulu un ribas un mācās šos semiotiski agresīvos žestus neuztvert ar atbildes agresiju, atstāja uz mani dziļu iespaidu. Dejas festivālā Vitebskā lasīju lekciju par dejas vēsturi Latvijā. Pēc sava komentāra, ka Latvijas dejā pietrūkst provokācijas, lūdzu Evu Krūmiņu un Kristīni Brīniņu, kuras bija piedalījušās contact Gonzo projektā, nākt man klāt un sākt praktizēt minēto paņēmienu. Pēc tam paziņoju, ka tas bija fragments no izrādes. Atkaltikšanos ar contact Gonzo gaidīju ar nepacietību, jo vajag iedvesmu lekcijām.

Elīna Lutce grupā ir vienīgā sieviete. Jau uzbūru galvā veselu baletu par princesi un viņas likteni, par septiņiem prinčiem kavalieriem, par grūtību pārvarēšanu. Vainīga aina, kurā Elīna ilgi noturas viena pret septiņiem. Vīri nāk augšup pa baļķi ar aizvien iespaidīgākām dāvanām vai ieročiem – no maza sprunguļa, kas balansē uz pirksta, līdz pamatīgam zaru saišķim un gandrīz Ērmanīša baļķim uz Klāva Liepiņa pleciem. Uzdevums – dabūt Elīnu nost no baļķa. Elīna visus apspēlē. Vīrieši krīt, sieviete paliek. Sāku domāt, ka viņi jau nemaz necenšas, tā ir iecerēts, viņa paliek ilgāk, jo vienīgā sieviete ir jāizceļ. Turklāt sanāk smieklīgs stāstiņš par princesi un bruņiniekiem, par dāmas varu. Nekā nebija! Satiku Elīnu, pajautāju – tā ir improvizācija, viņa vienkārši var ilgāk noturēties, viņa to dara labāk.

Man ir kauns par patriarhālās domāšanas lamatām. Ja sieviete uzvar, stiprie vīrieši viņai ir ļāvuši uzvarēt! Un izrāde taču ir tik acīmredzams “vīriešu darbs” – fiziska, bīstama, paskarba, prasa spēju turēt smagumu, būt gatavam nosmērēties un saskrāpēties, būt gatavam saņemt pļaukas un dunkas.

Vienas sievietes klātbūtne izrādē, kura citādi paietu kā pieaugušu un jau nedaudz sirmu puiku ālēšanās, ievirzīja domas pavisam citā gultnē. Vai vīrietis ir tas, kurš var turēt noteiktu slodzi un ir gana stiprs? Ja Elīnai būtu cīkstones vai svarcēlājas ķermenis, vai arī tad viņa būtu princese? Kas mainītos, ja viņi dejotu vēderdejas? Ja būtu kaili? Ja nebūtu spēles un pašironijas?

Radošs darbs

Aktieris Lī Vilsons, izpiņķerējies no izturīgās līmlentes kokona, paliek pavisam kails un dodas projām, pa ceļam no sava darba atlieku kaudzes paņemdams tikai brilles. Esmu priecīga, ka izrāde tika pieteikta kā piemērota skolas vecuma bērniem. Viņi smējās visskaļāk. Neredzēju arī šoku par to, ka vīrietis ir kails. Laikam visu paaudžu Homo Novus apmeklētāji zina, ka kailums nav šausmas. Un pērtiķi nevalkā apģērbu.

Apvienības Branch Nebula (Sidneja) izrāde Ļoti izturīga līmlente ir laikmetīgā cirka izrāde par trako zinātnieku, kurš izdomā visādus “muļķīgus” eksperimentus, kas brīnumainā kārtā darbojas. Viņš rāpjas tukšu kartona kastu tornī, lūzdams tam cauri, no līmlentes uztaisa virvi, pa kuru var staigāt, piekar sevi aiz gumijām pie tās pašas līmlentes virves. Viņš izbauda destrukcijas saldo garšu, tas ir, enerģijas atraisīšanos, kāda rodas, kaut ko pārgriežot, saspiežot, salaužot, apgāžot.

Darbu var uztvert kā izrādi bērniem amerikāņu multfilmu stilā vai kā ironisku komentāru par radošā darba un eksperimenta specifiku – to laikā cilvēks pārāk racionāls neizskatās. Vai radīt var tikai “trakie”? Vai tā izskatās galvas iekšpusē, kad esi aizņemts ar jaunradi, ar kādu grūti risināmu uzdevumu? Vai arī tikai garlaicībā rodas labas idejas, kas sākumā šķiet pilnīgi nenormālas un bezjēdzīgas, bet vēlāk tās ar nopietnu seju patērē miljardiem cilvēku? Vai varbūt dzīšanās pēc jaunā, vēl jauniem stimuliem un uzbudinājuma noved cilvēku ārpus jebkādas jēgas un cilvēcības sajūtas? Kails ķermenis, satinies līmlentes kokonā, šūpojas gaisā.

Sapņu darbs

Viņa ir ukrainiete, kura atradusi sevi Itālijā – citā valstī, pie citiem cilvēkiem, darot citu mājās “sieviešu darbus”, kas ir viņas aicinājums. Viņas sauc par badantēm. Savukārt viņa ir pirmā itāļu sieviete, kura devusies kosmosā. Un viņa ir igauniete, kura domā par laiku, kas nepieciešams, lai radītu kvalitatīvu mākslas darbu. Viņai savā mākslā patīk pretnostatīt dažādas pasaules, kontekstus un vērtības. Tā viņa pārvar vienpusīga redzējuma dominanci. Darbs ir nevis taisīt stāstu, bet savest kopā stāstus, lai tie paši sarunātos. Par horizontālu pasauli, pret koloniālismu. Gravitācija ir viena.

Kristīna Normana no Tallinas izrādē Vieglāk par sievieti sēž uz skatuves pie galda, skatuves malā pie otra galda sēž operators Ēriks Norkross. Izrādes komponists ir Jēkabs Nīmanis. Izrādē satiekas dokumentālais teātris, kino, komiksu māksla, laikmetīgā deja, arī pētnieciskā žurnālistika. Izrādes izcilās dramaturģijas dēļ, kuru varētu izmantot mācību grāmatās, viss savienojies ārkārtīgi daudzslāņainā un aizkustinošā stāstā. Pieteiktā tēma – “Mani vienmēr ir interesējusi gravitācija” – atklāta ar renesanses vērienu un ir slavinājums cilvēkam. Gravitācija ir metafora cilvēka dzīves smagumam, vieglumam, bezsvaram, pārsvaram, arī liekajam svaram. Gravitācija palīdz saprast un izskaidrot jebkuru dzīves situāciju. Asprātīgie cilvēku tuvplāni tieši savā ikdienišķumā un naivumā uzrāda cilvēka dabu, kas ir sīkmanīga un dievišķa vienlaikus.

Izrādes pieredze ir trausls, nedaudz bikls un personīgs stāstījums “aiz rakstāmgalda” ar videofragmentiem, zīmējumiem, kurus autore papildina mūsu acu priekšā, un ar pāris dejiskām ainām. Ķermeniskās darbības mirkļos Kristīna ceļ iedomātu smagu ķermeni, pieredz mugurkaulu un lido bezsvara stāvoklī zvaigžņotās debesīs, kur viņu uznesusi pašas māksla un ukraiņu un itāļu sieviešu atklātība un sirsnība. Tās palīdz stāstam iekļūt manā fiziskajā realitātē un materializē poēziju. “Nevaru iedomāties, kuru šis stāsts neaizkustinātu,” saka sajūsmināts kolēģis. Man arī tā šķiet. Bet dzirdēju, ka dažiem tomēr izrāde nepatika. Man nepatīk tas, ka gandrīz vienmēr par to, kas patīk, neizdodas atrast tādus vārdus, kādus gribētos. Grūts darbs.

Darba darīšanas apstākļi

Divi vīrieši un viena sieviete gaismas apļos cirka arēnā 99,9 procentus no visa izrādes laika griežas ap savu asi, vienlaikus radot un atskaņojot mūziku, lasot dzeju un uzpīpējot. Mūzika rodas no balsīm, no sensoriem, kas piestiprināti pie sāniem, no ģitāras, bungām, šķīvjiem, kas tiek pasniegti, nepārtraucot virpuli. Bail skatīties, ka tik centrbēdze neaizrauj to visu pa gaisu, apkārt aplipušajiem skatītājiem pa galvu. Lai arī palaikam kāds no izrādes komandas mazliet pabīda publiku tālāk no tornādo, tomēr izskatās, ka cilvēki ir transa varā un ne mirkli nedomā, ka salūzusi rokas bremze ir risks. Ir taču vēl arī darba bremzes. Rokas bremzi vajag tikai tiem, kas uz asfalta grib saulītes zīmēt.

Apmēram ap izrādes vidu mākslinieki uz mirkli norauj rokas bremzi, bet tūlīt jau atsāk griešanos, tagad uz otru pusi. Finālā viņi apstājas, ar acīm ieurbjas savā plaukstā, līdz pasaule apstājas. Tātad patiesībā pasaule griežas, un to var apturēt, tikai caururbjoši lūkojoties sevī. Kuram ir saplīsusi rokas bremze – cilvēkam vai pasaulei? Vai spoku rakstnieku radītie vārdi vēl kaut ko nozīmē, vai arī jēga tik vien spēj kā virpuļot lejup pa kanalizācijas cauruli?

Flāmu mākslinieces Mītas Varlopas izrāde Spoku rakstnieks un salauztā rokas bremze ir transa deja, rokkoncerts karuselī, rituāls, pacietīgu bērnu spēle bez šmaukšanās, darbs kā misija, misija kā biedinājums. Darīt līdz sliktai dūšai. Bet tik un tā darīt, jo varbūt izdodas sinhronizēties ar pasaules griešanās ātrumu, varbūt izdodas saprast savu nemieru vai, ja neizdodas ne viens, ne otrs, vismaz izdodas skaisti krist gleznainā aizā.

Recenzija ir publicēta diena.lv