Dokumentālā izrāde “Vieglāk par sievieti” iznes uz skatuves sarežģīto, daudzslāņaino un bieži vien noklusēto aprūpes darba tēmu.
Izrādes autore Kristīna Normana izmanto gravitāciju kā metaforisku sarkano pavedienu, kas mēģina savīt kopā vairāku sieviešu stāstus. Caur šiem dažādajiem stāstiem autore iepazīstina ar vairākām ukraiņu sievietēm – veco ļaužu aprūpētājām Itālijā; itāļu sievietēm, kas noalgo aprūpētājas jeb badantes; sievietēm, kam nepieciešama aprūpe; pirmo itāļu sievieti, kas devusies kosmosā – Samantu Kristoforeti un sevi pašu.
Normana gravitācijas metaforu apspēlē tās tiešākajā nozīmē – caur jautājumiem par svaru un bezsvaru, smagumu un vieglumu, centieniem pārvarēt gravitāciju, ko Normana izrādes sākumā nodēvē par “lielāko apspiedēju”.
Domājot par gravitāciju drīzāk kā par mijiedarbību starp dažādiem ķermeņiem; mijiedarbību, kas ir neizbēgams priekšnosacījums cilvēka dzīvošanai uz planētas Zeme, es no šīs izrādes vai manā uztverē vairāk lekcijas ar performatīviem elementiem aizgāju ar jautājumiem tieši par mijiedarbību un savstarpējām attiecībām starp dažādām tēmām, fenomeniem un jautājumiem – par attiecībām starp īslaicīgumu un pastāvīgumu, par radošā darba nedrošību un nepastāvību, kā vienu sieviešu tiekšanās pēc emancipācijas ietekmē citu sieviešu dzīves, par varas struktūrām starp dažādām ģeogrāfijām, par atsvešināšanos un norobežošanos, par to kā vienām attiecībām kļūstot stiprākām, citas kļūst arvien vājākas, par kopīgām pieredzēm, kas palīdz veidot jaunus solidaritātes tīklus starp šķietami dažādām sievietēm, par darbu un ne-darbu, par dažādajiem migrācijas aspektiem, un attiecībām starp pretrunīgām patiesībām, kurām nākas līdzāspastāvēt vienā cilvēkā, lai kādā noteiktā realitātē vispār varētu dzīvot.
Šie visi ir jautājumi un tēmas, kas nereti ir noklusēto sarakstā gan ikdienas sarunās, gan mākslā, un es dziļi cienu ikvienu mākslinieci un mākslinieku, kas ir drosmīgi meklēt un piedāvāt veidus, kā par tām tomēr sarunāties. “Vieglāk par sievieti” šīm delikātajām tēmām uzspīdina gaismu, bet ir vēl daudz jautājumu, kas izrādē paliek aiz durvīm un kurus, lai tiktu pie šo tēmu dziļākajiem slāņiem, nākas pacelt un nest līdzi pašai. Piemēram, iepazīstinot ar Samantu Kristoforeti, Kristīna Normana jautā, kas ir nepieciešams, lai sieviete dotos kosmosā. Viņas piedāvātā atbilde ir: “Badante, kas parūpējas par tavu nonna (vecmāmiņu)”. Pie kādām atbildēm varētu nonākt jautājot – Kā tas nākas, ka pirmā itāļu sieviete kosmosā devās vien 2014. gadā? Cik ukraiņu sievietes ir bijušas kosmosā? Kas nepieciešams, lai vīrietis dotos kosmosā? Ko mēs varam darīt, lai transformētu patriarhālos pieņēmumus par aprūpes darbu?