Darbā “Vieglāk par sievieti”, kas dēvēta par dokumentāli poētisku izrādi, atslēgas vārds esot tieši “poētiska”. Savukārt pašā nosaukumā jau ielikta atsauce uz izrādes galveno tēmu – būt vieglākam, pārvarēt gravitāciju –, atklāj Kristīna Normana. “Viss projekts ir mēģinājums izzināt, kā sievietes, kurām dzīvē ir ļoti grūta misija, spēj pārvarēt, tikt galā ar dzīves smagumu.

Projekta pamatā ir pētījums, ko veicu Itālijā, par imigrantu sievietēm, kas nāk no Eiropas austrumu daļām, no bijušajām padomju valstīm, un kuras strādā itāļu ģimenēs par aprūpētājām,” stāsta māksliniece.Viņa atklāj, ka šo profesiju Itālijā sauc par “badante”. “Badare” itāliski nozīmē aprūpēt, rūpēties. Šīs sievietes no Austrumeiropas, kuras pamet savas dzīves un karjeras un ģimenes, atstāj visu dzimtenē un ierodas Itālijā, sāk strādāt fizisku darbu. Vecu cilvēku aprūpe bieži nozīmē, ka ir jāceļ cilvēks, jāuzņem citas ģimenes smagums. Tur atklājas viens no izrādes viegluma, smaguma un gravitācijas tēmas aspektiem.

Normana stāsta, ka paralēli šai cīņai izrādē tiek risināta vēl cita cīņa ar gravitāciju. Burtiskā nozīmē – tas ir stāsts par kosmosu un ceļošanu kosmosā. Izrādē nozīmīgs tēls ir Samanta Kristofereti, kas ir pirmā itāļu sieviete, kas ceļojusi kosmosā. 2014. gadā viņa lidoja kosmosā un Starptautiskajā kosmosa stacijā pavadīja 199 dienas. Normana atklāj: “Te ir būtisks tas poētiskais attēls – fiziska gravitācijas pārvarēšana, ko Samanta Kristofereti spēja izdarīt kā sieviete. Viņa piedzīvoja fizisko bezsvara stāvokli. Tas bija viņas mūža mērķis – nonākt kosmosā. Viņas stāsts ir stāsts par vienu no pasaulē emancipētākajām sievietēm. Tam paralēli ir šie stāsti par badantēm, kurām arī ir misija. Samantas misija ir kosmosā, pārvarēt gravitāciju, bet šo sieviešu misija ir glābt savas ģimenes no nabadzības.”

“Itālijā ir 2 miljoni imigrantu sieviešu, kuras strādā par badantēm. Bet viņas ir gandrīz neredzamas, jo dzīvo kopā ar tām ģimenēm, rūpējas par vecajiem cilvēkiem un visu laiku pavada mājās. Pat tās sievietes, kurām ir oficiāli līgumi, kas ir tikai puse no visām, viņām ir tikai sešas stundas brīva laika nedēļā. Viņas strādā 50 nedēļas gadā, kaut arī gadā kopā ir tikai 52 nedēļas.Mana misija ir šīs sievietes ienest gaismā, parādīt to, kā arī viņas atrod savu emancipāciju. Kaut situācija ir ļoti smaga, katra no viņām atrod veidu, kā tapt vieglāka.

Pilna intervija ar Kristīnu Normanu var noklausīties LR3 raidījumu arhīvā