Blogs
Makdonalds ir teātra nākotnes vīzija. Paula Raudsepa saruna ar režisoru Akiru Takajamu žurnālā IR.
IR, Pauls Raudseps | 28 08 2019 | Intervija
Tas ir franču filozofa Mišela Fuko izdomāts jēdziens — heterotopija. Pretstatā utopijai — ideālai vietai, kas patiesībā nekur nepastāv — heterotopija ir mums blakus pastāvošā realitāte. Iespējams, ikdienā nepievēršam tai uzmanību, vai arī nevaram, negribam vai nespējam to ieraudzīt. Taču tā izmaina mūsu izpratni par telpu, kurā dzīvojam.
Japāņu avangarda režisors Akira Takajama jau gadiem savos darbos atklāj šādas heterotopijas, gan dzimtajā zemē, gan citviet veidojot provokatīvas izrādes par bēgļiem, bezpajumtniekiem, noklusēto vai nezināmo vēsturi. Viņa performances pārliek uzsvaru no skatuves uz skatītājiem.
Šogad teātra festivālā Homo Novus Takajama izrādē “Heterotopija Rīgā” aicina izsekot japāņu izlūkdienesta virsniekam Makoto Onoderam, kurš pirms Otrā pasaules kara darbojās Rīgā un kura ziņojumi Japānas valdībai būtu varējuši mainīt pasaules vēsturi.
Jūs parasti veidojat izrādes par sociālām vai politiskām tēmām, bet pie mums projekts ir par spiegu, kurš darbojās Rīgā un Stokholmā 30. un 40. gados. Kāpēc?
Projekta nosaukums ir Heterotopija Rīgā. Mēs tādas heterotopijas jau esam veidojuši vairākās citās pilsētās. Pirmā bija Tokija 2013. gadā, tad sekoja Taibei Taivānā, Atēnas, Beirūta, Abū Dabī.
Katru reizi izpētām pilsētu, jo katrai ir atšķirīgs raksturs. Tokijā šī heterotopija bija mazās Āzijas valstis, kuru pārstāvji ir Japānā klātesoši, bet viņus it kā neredz. Taibei tā bija Japānas okupācijas laikā celta sanatorija, kurā japāņu zaldāti varēja pirkt vietējās sievietes. Atēnās tie ir patvēruma meklētāji no Sīrijas.
Tātad cenšaties katru vietu parādīt no neierasta rakursa.
Jā. Rīgā atklājām, ka te ir darbojies Japānas izlūkdienesta darbinieks Makoto Onodera. Viņš Japānā nav sevišķi labi pazīstams, bet viņa paveiktais Rīgā varēja būt ārkārtīgi svarīgs Japānai, ne tik daudz īstajā, bet kādā alternatīvā vēsturē.
Pilnu žurnālista Paula Raudsepa interviju ar režisoru Akiru Takajamu var izlasīt žurnāla IR arhīvā
Foto: Jānis Pipars