Savulaik daudz ietekmējies no vācu filozofa Valtera Benjamina, deviņdesmitajos gados Takajama dzīvoja Vācijā un strādāja teātrī. Pašlaik viņš veido izrādes visā pasaulē, savos darbos nereti pievēršoties jūtīgiem sociāliem un politiskiem jautājumiem. Rīgā viņš veido vienu no saviem „Heterotopijas” projektiem. Tā centrā ir 20. gadsimta 30. gados Rīgā dzīvojušais japāņu spiegs Makoto Onodera.

Māra Rozenberga: Kas ir „heterotopija”, ko esat licis izrādes nosaukumā?

Akira Takajama: Heterotopijas ideju attīstīja franču filozofs Mišels Fuko. Savā esejā viņš saka: utopija šajā pasaulē neeksistē, bet heterotopija gan.
Taču tā ir pavisam citādāka realitāte nekā tā, ko pazīstam. Savu heterotopijas projektu sāku 2013. gadā Tokijā. Biju izlasījis šo Fuko eseju, taču heterotopijas koncepts nebija ļoti attīstīts un varējām tam pievienot savas idejas. Es sev jautāju – kas ir heterotopija Tokijā? Mēs izvēlējāmies vietas, kas saistās ar citām mazajām Āzijas valstīm. Tokijā ir daudz šādu vietu, bet mēs tās neredzam. Tās apmeklē tikai cilvēki no šīm konkrētajām valstīm, bet Tokijas japāņi tās nemaz nepazīst. Tā bija mana Tokijas heterotopija. Taču katrai pilsētai tā ir citādāka.

Un Rīgā jūs nolēmāt izstāstīt stāstu par japāņu spiegu Makoto Onoderu. Domāju, ka šodien Latvijā viņa vārdu gandrīz neviens nezina. Kas viņš bija?

Sākot projektu „Heterotopija Rīgā”, mēs vispirms veicām izpēti. Un uzzinājām par šo vīru – Makoto Onoderu. Arī es pats agrāk par viņu nebiju dzirdējis. Godīgi sakot, es vienkārši japāņu valodā iegūglēju vārdu „Rīga”, un viņa vārds parādījās meklēšanas saraksta pašā augšā. Makoto Onoderu Japānā sauca par „spiegošanas dievu”. Taču viņa sieva Juriko Onodera mums šodien ir labāk pazīstama, jo viņa japāņu valodā iztulkoja Tūves Jānsones grāmatas par trollīti Muminu. Viņas vārdu es zināju, taču man nebija ne jausmas, ka viņas vīrs ir bijis Japānas izlūkdienesta darbinieks, kurš no 1936. līdz 1938. gadam uzturējās Rīgā. Otrā Pasaules kara laikā Onodera bija militārais atašejs Stokholmā. Bet uz Rīgu viņš devās ievākt informāciju gan par PSRS, gan Vāciju, jo Rīga ir ļoti izdevīgā vietā pa vidu abām lielvarām.
Šeit viņš izveidoja savu tīklu ar spiegiem no Igaunijas, Polijas, Vācijas un citām valstīm un ieguva ļoti daudz vērtīgas informācijas. Onodera to sūtīja uz Japānu, bet diemžēl Japānas militārā vadība viņu ignorēja. Viņš bija patiešām izcils spiegs, bet Japānas valdība bija pārāk pārņemta ar karu. Onodera uzskatīja, ka Japānai nevajadzētu biedroties ar nacistisko Vāciju, taču valdībai bija citi plāni. Tā bija pirmā problēma.
Otrkārt, Onodera jau drīz pēc Jaltas konferences uzzināja, ka PSRS plāno iesaistīties karā pret Japānu, un brīdināja savu valsti. Japānas valdība tikmēr veda sarunas ar PSRS un nenojauta, ka ir izvēlējusies nepareizo partneri.Es domāju – ja viņi būtu ieklausījušies Onoderas brīdinājumā, varbūt viņi būtu pārtraukuši karu agrāk un amerikāņi nebūtu uzmetuši atombumbas Hirosimai un Nagasaki.

Tas jums droši vien bija ļoti interesants atklājums.

Jā. Izlasīju vairākas grāmatas, tai skaitā Makoto sievas Juriko Onoderas grāmatu. Tas bija tik interesanti! Izrādās, ka laikā, kamēr viņa bija Rīgā, viņa sāka mācīties angļu un zviedru valodu. Tieši Rīgā viņa sāka apgūt valodu, no kuras vēlāk iztulkoja somu rakstnieces Jānsones Muminu grāmatas! Viņa tik skaisti apraksta savas atmiņas par Rīgu! Lasīju ar lielu baudu. Viņa detalizēti raksta arī par savām attiecībām ar Makoto Onoderu un citiem izlūkiem, par draudzību, kultūru, vietējo virtuvi…

Kā jūsu izlasītais saskanēja ar šodienas Rīgu, ko ieraudzījāt?

Tas ir savādi, bet mans priekšstats par Rīgu nemaz tik daudz nemainījās. Es Rīgu pazinu tikai no grāmatām. Šejienes iestudējuma pētniece, žurnāliste Santa Remere, paveica fantastisku darbu un iepazīstināja mani ar daudzām Rīgas vietām. Es daudz ko uzzināju, taču man prātā joprojām ir arī Makoto Onoderas un viņa sievas Juriko tēls. Protams, laiks ir mainījies – pagājuši gandrīz 80 gadi, taču varbūt skatītāji sajutīs viņu atstātās pēdas.
Šī izrāde būs kā ekskursija, kuras dalībnieki apmeklēs ar viņiem abiem saistītas vietas Rīgā. Piemēram, viņu dzīvokli vai kafejnīcu ēkā, kur Juriko Onodera mācījās zviedru un angļu valodu. Vēl viens pieturpunkts būs opera, jo izrādās, ka Makoto Onodera savulaik sarīkoja japāņu diriģenta Hidemaro Konoe viesošanos Latvijā. Interesants ir fakts, ka Hidemaro bija tā brīža Japānas premjerministra Fumimaro Konoe jaunākais brālis. Konoe ir viena no slavenākajām Japānas dzimtām. Hidemaro Konoe viesojās Milānā, Berlīnē un Rīgā, un Latvijas Nacionālajā operā diriģēja Bēthovena 5.simfoniju. Es par to agrāk nezināju, tas bija liels pārsteigums.

Kā īsti notiks pati izrāde? Ar ko skatītājiem jārēķinās?

Mēs esam izvēlējušies sešas vietas Rīgā, kuras skatītāji apmeklēs. Bet sākums būs pie kādreizējās viesnīcas „Sanktpēterburga” Pils laukumā. Skatītājiem tur izdalīs pārnēsājamus radio aparātus un ceļvežus, kas viņus vedīs uz mūsu izraudzītajām vietām.Katrā no pieturpunktiem skatītājs varēs ieslēgt radio un dzirdēt kādu stāstu.

Tāds kā audiogids?

Jā, tikai tie nebūs vēsturiski šo vietu apraksti, bet gan rakstnieku radīti īsstāsti, kas ir daļēji dokumentāli un daļēji izdomāti. Mēs šeit veicām izpēti un nosūtījām to trim autoriem no Japānas un trim no Latvijas – Paulam Bankovskim, Inesei Zanderei un Andrim Kuprišam. Neviens no trim japāņu rakstniekiem nekad nav bijis Rīgā, bet viņi radīja stāstus par to, kas šeit varētu būt noticis, balstoties uz mūsu veikto izpēti.

Iepazīstot Rīgu, īpašu jūsu uzmanību esot piesaistījusi Latvijas Radio ēka. Kādēļ?

Pirmkārt, tāpēc ka tā ir ļoti liela. Taču atmosfēra iekšpusē ir ļoti intīma. Nav ierastās biznesa vides biroju sajūtas. Man radās sajūta, ka sabiedriskais radio šeit ir kā viena liela ģimene, kas strādā kopā. Uz mani tas atstāja lielu iespaidu. Lai gan radio māja tiešā veidā nepiedalīsies manā izrādē, tieši pēc tās apmeklējuma es nolēmu, ka Rīgas izrādē skatītāji lietos tieši pārnēsājamus radio aparātus. Parasti mēs izmantojam viedtelefonus, kuros skatītāji lejuplādē stāstus un tad uz austiņām tos klausās. Bet ne Rīgā. Man likās, ka Rīgai piestāv tieši radio.
Vispār interesanti. Agrāk Japānā es radio tikpat kā neklausījos. Tikai skolas laikā, bet pēc tam vairs ne. Taču 2011. gadā, kā jūs zināt, pie mums bija liela zemestrīce. Fukušimas atomelektrostacijā notika avārija, un kādu laiku mums nebija elektrības. Tajā brīdī es atsāku klausīties radio. Radio aparātam pietiek ar baterijām. Arī radio viļņi ir radiācija, bet tā ir ļoti vērtīga un sargājama. Tas ir brīnums. Un es to atskārtu tieši pēc Fukušimas katastrofas.

Par Fukušimu esat runājis arī savos mākslas darbos.

Jā, lai gan tas kļūst arvien grūtāk, jo Japānā attiecībā uz šo tēmu valda liela cenzūra. Taču es izjūtu pienākumu par to runāt, jo es dzīvoju Tokijā un lietoju Fukušimā saražoto elektrību. Es varēju baudīt dzīvi galvaspilsētā, pateicoties Fukušimas enerģijai. Un situācija Fukušimā joprojām netiek pilnībā kontrolēta.

Kādēļ pret šo tēmu tiek vērsta cenzūra?

Man šķiet, ka viņi vēlas pārdot Fukušimas atomelektrostaciju kādai citai valstij, tāpēc viņiem ir svarīgi uzturēt spēkā stāstu, ka tur viss ir droši. Tā ir ziņa, ko Japānas valdība publiski vēlas paust.

Un ko jūs gribat pateikt savos darbos?

Es nekad skaļi nedeklarēju, ko tieši ar savu darbu gribu pateikt. Lai gan personīgi esmu pret atom-elektrostacijām, skatītājiem to nesaku. Piemēram, man bija izrāde „Referenduma projekts”. Pie mums, Japānā, nav referendumu, tāpēc es nolēmu: sarīkosim to! Tobrīd biju Austrijā un uzzināju, ka Cventendorfā netālu no Vīnes 70. gados tika uzcelta atomelektrostacija, taču iedzīvotāji referendumā nobalsoja pret to, un šī stacija nekad tā arī netika iedarbināta. Caur savu izrādi gribēju dot arī Japānas iedzīvotājiem iespēju paust savu viedokli. Protams, tas nav īsts referendums. Mēs intervējām skolēnus Fukušimā, Tokijā un vēl vairākās pilsētās. Mēs viņiem neprasījām konkrētus jautājumus par atomenerģiju, bet drīzāk – kas ir tavs sapnis, ko tu šorīt ēdi brokastīs, ko tu domā par Fukušimu, kas ir tavs mīļākais koks… Skatītāji varēja atbildēt uz šiem pašiem jautājumiem un par tiem balsot.

Kādēļ jums ir svarīgi iznest skatuvi ārpus teātra un likt uzsvaru tieši uz skatītājiem, nevis aktieriem?

Man patīk arī skatuve, iestudēju arī šādas izrādes, taču man neliekas, ka ir liela starpība starp teātri uz skatuves un teātri pilsētā. Savulaik Atēnās, Grieķijā, apmeklēju Dionīsa amfiteātri. Sēdēju publikas vietās un aiz skatuves ieraudzīju pilsētu. Sapratu, ka to pašu redzēja arī cilvēki Senajā Grieķijā. Lūkojoties uz skatuvi, viņiem noteikti nācās domāt arī par pilsētu aiz tās. Skatuve bija tikai starpnieks. Un es iedomājos, ka varētu radīt arī kādu citu starpnieku, kas spēj savienot cilvēku ar pilsētu. Tas var būt ceļvedis, radio aparāts, mobilā lietotne, kas palīdz cilvēkiem citādāk ieraudzīt pilsētu. Reizēm fiziski, reizēm – tikai iztēlē.

Savos darbos jūs runājat par bieži vien neērtiem sociāliem un politiskiem jautājumiem. Kādas pārmaiņas jums gribas raisīt skatītājos?

Es cenšos nevienu citu nemainīt. Taču es mēģinu mainīt pats sevi. Pārbaudīt savas robežas. Piemēram, strādājot ar bezpajumtnieku vai bēgļu tēmu, es pats šos cilvēkus satieku. Un katru reizi sev jautāju – kur ir robeža starp mani un viņiem? Man ir māja, varbūt es viņus varētu aicināt dzīvot pie sevis… Bet diemžēl es to nedaru. Tas man ir par daudz. Varbūt es viņus varētu uzaicināt vakariņās, bet ne dzīvot pie sevis. Un tajā brīdī es novelku robežu. Tādēļ, pirms censties izmainīt kādu citu, es vienmēr jautāju pats sev: kā mans prāts rada šīs robežas? Tas man ir daudz svarīgāk. Es ceru, ka caur šīm izrādēm spēju savas robežas mazliet paplašināt. Varbūt tas izdosies arī skatītājiem, taču es neko neuzspiežu.

Kādas savas robežas paplašinājāt, veidojot iestudējumu šeit, Rīgā?

Karš un spiegi man vienmēr ir šķitis kaut kas slikts un nosodāms. Taču izrādās, ka izlūku vidū bija cilvēki, kuri gribēja apturēt karu. Viņi tiešām centās. Un man tas bija kas jauns. Agrāk nekad aiz šiem spiegiem necentos saskatīt cilvēkus. Šis stāsts par Makoto Onoderu ir licis man atmest savus stereotipus. No Rīgas esmu iemācījies ļoti daudz.

Pilna audio intervija ar Akiru Takajamu lsm.lv arhīvā