Pasaulē atzinību ieguvušais, Libānā dzimušais mākslinieks Valids Rāds savos darbos atgādina skatītājam, ka fakti nekad nav vienkārši vai pašsaprotami. Arī viņš pats ir sarežģīts — savulaik vēlējies kļūt par fotožurnālistu, bet tagad neļauj sevi fotografēt
Liela daļa Valida Rāda (Walid Raad) jaunības pavadīta Beirūtā pilsoņu kara laikā. Snaiperu lodes un automobiļos paslēpti spridzekļi tolaik bija daļa no ikdienas. Nonācis Amerikā, viņš sāka studēt gan fotogrāfiju, gan Tuvo Austrumu vēsturi un kultūru, un vienlaikus domāt — kā var pateikt ko patiesu par tik vardarbīgiem notikumiem, kurus bieži nespēj psiholoģiski akceptēt pat tie, kas paši tos pārdzīvojuši? Rezultāts bija projekts The Atlas Group, paša izdomāts institūts, kura vārdā Valids Rāds sagatavoja izstādes par karu Libānā. Tajās īsti dokumenti, fotogrāfijas un liecības mijās ar viņa paša izdomājumiem, interpolācijām un iztēles radītiem kontekstiem. Par šiem darbiem Rāds saņēmis daudzas balvas, un pirms pāris gadiem notika viņa mākslas retrospektīva Ņujorkas Modernās mākslas muzejā.
Pēdējos gados Rāds pievērsies citai tēmai — mākslas, finanšu sistēmas un nekustamo īpašumu attīstītāju sarežģītajām un nereti necaurspīdīgajām saitēm. Interesi par šo samezglojumu raisīja bagāto Arābu Emirātu grandiozie muzeju celtniecības plāni, no kuriem slavenākais ir Abū Dabī Luvra.
Septembra pirmajā pusē Rāds ieradās Rīgā, lai jaunā teātra festivāla Homo novus ietvaros parādītu savu performanci Luvras un/vai spārdot mirušo. Tajā sākotnēji šķietami nesaistīti, dažbrīd fantasmagoriski stāstījumi — par rakstnieka Remarka gleznu kolekciju un tās likteni, par studentu streiku universitātē, kurā Rāds pasniedz, par mākslas darbiem, kuri zaudē balsi, apmaina sejas, vai nomirst pa ceļam no Parīzes uz Abū Dabī, par Chrysler ēkas celtniecību Ņujorkā un vēl daudz ko citu — sākumā dezorientē, bet vēlāk rada aizvien spēcīgāku sajūtu, ka ne fakti, ne patiesība nebūt nav tik vienkārša un pašsaprotama, kā mums dažkārt labpatīk domāt.
Taču sarunu sāku ar citu jautājumu. Jau piesakot interviju, tika piekodināts — Rāds neļauj sevi fotografēt. Jānoskaidro, kāpēc. Kaut vai tikai tādēļ, lai lasītāji saprastu, kāpēc pie šīs intervijas nav redzams mākslinieka portrets.

Kāpēc jūs nevēlaties fotografēties?
Tā ir vienkārši zemapziņā radusies fobija.

Bet jūs savulaik vēlējāties kļūt par fotožurnālistu. Vai atteikšanās fotografēties nav sava veida nodevība pret šo profesiju?
Man toreiz bija piecpadsmit gadu, tas bija pirms gandrīz četrdesmit gadiem. Es uzaugu Beirūtā — pilsētā, kas ir ļoti segregēta, sadalīta. Fotožurnālista darbs ļautu doties uz vietām, kur citādi nevar iekļūt.

Kāpēc, jūsuprāt, citiem ir tik svarīgi sevi visu laiku bildēt un šos attēlus ievietot sociālajos tīklos, lai visa pasaule redz?
Nezinu. Pietiekami sarežģīti saprast pašam savas motivācijas. Ko jūs par to domājat?

Mani uzrunā kultūrkritiķes Sūzenas Sontāgas jau pirms daudziem gadiem norādītais, ka fotogrāfijas rada cilvēkos īstuma sajūtu. Ja notikums nav nobildēts, tad ir sajūta, ka tas varbūt vispār nav noticis.
Tas ir interesanti. Ja par fotogrāfijas rašanās brīdi uzskatām 1839. gadu, tad pirmajos 20 gados tās piekopēju vidū valdīja uzskats, ka fotogrāfija patiesībā nav realitātes mēraukla. Ideja, ka brīdis tiek piefiksēts, attīstās pirmajos piecdesmit gados. Process, kurā ir tik daudz starpposmu [lēca, filma, attīstīšana, druka], kļūst par tiešās pieredzes rādītāju. Ir interesanti atgriezties tajā laikā un padomāt — kas notika?

Pilnu interviju ar Validu Rādu lasiet žurnāla IR arhīvā.