“Skaņas spa”

Godīgi sakot, no izrādes apraksta man bija radies mazliet nepareizs priekšstats. Jā, skaņu mākslinieks Tetsuja Umeda savā darbā izmanto vienkāršus priekšmetus skaņu radīšanai, taču tas nav skaņu cirks vai sadzīves priekšmetu atjautīgas izmantošanas paraugdemonstrējumi. Mākslinieks rada/diriģē spēcīgu, meditatīvu skaņdarbu, kas atgādina tempļa kalpojumu bez konkrētas reliģijas atribūtikas, bet tajā pašā laikā savā vienkāršībā ļoti japānīgu – tādu, kas ved uz mūsdienu Japānu un tās urbāno garīgumu. Uz pilsētas nomales pagalmu, kuras pelēkajā grantī palikusi kāda bundža vai ūdens notekcaurules gals, ir tveicīgi, veidojas kondensāts, un ir viegli iztēloties, ka skārds klusumā un karstumā varētu radīt skaņu. Umeda karsē rīsu sauju skārda bundžu uz gāzes degļa un iegūst zemu vibrējošu toni. Vairākas bundžas viena virs otras maina toņa augstumu. Viņš piepilda Tallinas kvartāla garāžas angāra akustiku, izmēģinot dažādas skārdeņu kombinācijas un mainot temperatūras. Umeda kontrolē skaņu ar laboranta precizitāti, un ir grūti noticēt, ka telpā valdošā skaņa nav elektroniski radīta vai pastiprināta. Neesmu droša, bet šķiet, ka mākslinieks, savienojot un pārklājot divas monotonās skaņas, darbojas ar binaurālajiem ritmiem, kas ekstātiski iedarbojas uz ķermeni.
Šajā performancē būtisks ir laiks – ne tikai tas, ka viss skaņas priekšnesums ilgst četras stundas, bet skatītāji ienāk zālē tikai tad, kad mākslinieks ir jau “noskaņojies” – atradis toni, atradis noskaņu. Uzgaidīšana pie zāles, klausoties attālā dūkoņā, sagatavo lēnai baudīšanai arī apmeklētāju.
Vakar bija neparasti silta septembra diena. Ar skaistu vakara sauli, kas iespīdēja garāžā caur trausliem bērziņu siluetiem, atmirdzot spožajās zelta un sudraba bundžās. Skaņa uz mani iedarbojās no pirmajām sekundēm. Varbūt pēdējo dienu skrējienā biju izsalkusi pēc relaksācijas, bet tā hipnotizējoši piespieda mani pie zemes mīkstajos zviļņos. Vēl redzēju, ka sākumā daži grozījās apkārt, meklējot “izrādi” un uzmanīgi sekojot katrai mākslinieka kustībai. Es vienkārši ļāvos skaņai rituāla procedūrai. Tā iedarbojās kā narkoze, un Umedas rāmās un noteiktās kustības fonā papildināja šo absorbējošo sajūtu kā medmāsas darbības, kad tā palaiž pilināties sistēmu un klusi izkārto uz paplātes instrumentus.
Beigās mēs gulējām visi, vērojot kosmoloģisko attēlu, ko griestos veidoja striķītī iekārtas ūdenspudeles atspulgs. Es saprotu, ka šis mans komentārs jau labu laiku izklausās pēc klasiska psihedēliskās pieredzes apraksta, bet jā – iznākot laukā, pasaule smaržoja un tajā bija pazudušas bailes… no tā, kā mēs dzīvosim, kad visai pasaulei izsitīs elektrību. Mēs piešķilsim “Prīmusu”, klausīsimies tā sīkoņā un vērosim ūdens atspulgus gaisā.