Moto: «Pārāk daudz nepareizu izvēļu noved pie apstiprinātiem stāstiem. Apstiprināti stāsti noved pie apstiprinātām identitātēm. Tās mūžīgi novedīs pie šīs milzīgās kļūdas, ko sauc par vēsturi. Mums nepieciešams klusums mākslas pasaulē.»
Jans Lauverss. “Viss labais”

Vairākas šoruden redzētas izrādes manā pārdomu telpā iezīmējušas savstarpējas sakarības, tās it kā sarunājas savā starpā, apstrīd cita citu vai negaidīti apvienojas teju unisonā par kādu visām kopīgu tēmu, lai gan pašas ir ļoti atšķirīgas. Beļģu režisora Jana Lauversa (Jan Lauwers) un Needcompany izrādi “Viss labais” noskatos starptautiskajā mākslu festivālā Rūras triennālē 6. septembrī. Libāniešu izcelsmes amerikāņu mākslinieka Valida Rāda (Walid Raad) izrādi-lekciju “Luvras un/vai spārdot mirušo” un igauņu videomākslinieces Kristīnas Normanas (Kristina Norman) līdzīgi definējamu, taču kardināli atšķirīgu izrādi “Vieglāk par sievieti” piedzīvoju Starptautiskajā jaunā teātra festivālā Homo Novus Rīgā – attiecīgi 9. un 11. septembrī. Festivāla pēdējā dienā paspēju aiziet uz ēku Briāna ielā, kurā iekārtota Latvijā jau labi zināmā franču režisora Filipa Kena (Philippe Quesne) instalācija “Mikrokosms”. Tā savukārt atsauc atmiņā pavasarī, 29. martā Minhenes Kamerteātra skatē piedzīvoto Filipa Kena pirmizrādi “Farm Fatale”. Galu galā, lai kaut cik ievērotu dzimumu līdzsvara principu, bet, saprotams, ne tikai tāpēc, pieminēšu arī 27. septembrī Starptautiskā teātra festivāla Sirenos Lietuvas izrāžu skatē redzēto režisores Janas Ross (Yana Ross) iestudējumu pēc Ēdena fon Horvāta lugas Vīnes meža stāsti Lietuvas Valsts jaunatnes teātrī. Izrādes ir tik blīvas un daudzslāņainas, ka šeit iespējams pieskarties tikai dažiem aspektiem.

(..) Tālāk seko tikai tā recenzijas daļa, kas apskata festivālā Homo Novus rādītās izrādes.

Izdomāta vēsture
Valida Rāda balss nāk no Libānas, kur viņš ir uzaudzis palestīnietes un libānieša ģimenē pilsoņu kara laikā 20. gadsimta 70. un 80. gadu mijā, taču viņa pasaules skatījumu un intelektuāli izsmalcināto pieeju vēsturisku faktu interpretācijai un sapludināšanai ar fantāziju ietekmējusi viņa ASV iegūtā izglītība un pastāvīgā mākslinieciskā prakse tieši Rietumu pasaules kontekstā, pie kuras viņš pieder jau kopš 1983. gada. Lauversa universs izriet no individuālās pieredzes stāstiem, kurus ierāmē ārējie apstākļi un procesi, bet Rāds it kā iet pretēju ceļu – izpētes objekts ir nevis viņš pats, bet gan globālajā telpā noritošie procesi, kas nav no viņa atkarīgi, bet ietekmē viņa dzīvi un karjeru. Piedzīvotais Libānas pilsoņu kara laikā padarījis komplicētas viņa attiecības ar dokumentiem, atmiņu un vēsturi, jo oficiālais vēstures naratīvs ne vienmēr saskan ar dokumentos atrodamo vai paša atmiņās fiksēto, kam savukārt ne vienmēr atrodas dokumentāri pierādījumi. Par savu darbību paša veidotā fiktīvā fondā The Atlas Group, kura uzmanības centrā ir Libānas pilsoņu kara vēstures alternatīvi naratīvi, viņš teic: «Jā, es radīju dokumentus, kuru nav, bet es vēlētos, lai tādi eksistē. Ja es tos nevarēju atrast, es tos radīju, bet tie vienmēr bija balstīti vēsturiskos notikumos.» Izrādē Luvras un/vai spārdot mirušo Valids Rāds pievēršas savam šābrīža pētījumu objektam – mākslas infrastruktūrai Vidējos Austrumos un tās necaurspīdīgajām saiknēm ar nekustamo īpašumu biznesu, politiku un finanšu sistēmu. Izrāde-lekcija, kuras laikā skatītāji pāris reizes tiek arī izkustināti, lai blakus telpā aplūkotu Valida Rāda stāstījuma vizualizācijas izstādes formātā, ir sarežģīts faktu un fantāzijas savijums, kas prasa lielu intelektuālo bagāžu, lai nepazustu autora domas labirintā. Lai gan tieši tas droši vien ir mērķis – pierādīt faktu autentiskuma relativitāti (dažkārt taču nevaram ticēt paši savām acīm) un precīzas izdomas spēju atklāt īstenību, ja par tādu uzskatām nevis plikus faktus, bet gan attiecības un sakarības starp tiem. Pētījums izceļ spriedzi mūsdienu ģeopolitikā, kur vizuālās mākslas infrastruktūras objekti arābu pasaulē – Abū Dabī Luvra un Gugenheima muzejs – ir tikai ģeopolitisko un ekonomisko procesu aisberga redzamā daļa, uzdod jautājumu, vai māksla un mākslas tirgus ir kļuvis tiem par aizsegu. Valids Rāds izrādē neskaidro savu pozīciju, bet manipulē ar tēmām, faktiem un izdomu, provocējot to patstāvīgu dzīvotspēju. Savu pozīciju Rāds realizē dzīvē, uzņemoties politiskas iniciatīvas. Piemēram, viņš ir viens no kustības Gulf Labor iniciatoriem, kas 2011. gadā apvienoja māksliniekus un aktīvistus ar mērķi pievērst uzmanību to imigrantu strādnieku dzīves un darba apstākļiem, kas piedalās lielo kultūras būvju celtniecībā Abū Dabī. 2015. gadā viņam aizliedza iebraukt Dubaijā. Jaunākās ziņas vēsta, ka Validam Rādam ir atteikta piešķirtā Vācijas pilsētas Āhenes balva par viņa projektu The Atlas Group, jo viņš ir atteicies noliegt savu atbalstu BDS (Boycott, Divestment, and Sanctions) kustībai, kas izdara spiedienu uz Izraēlas valdību, lai tā mainītu politiku attiecībā pret palestīniešiem.

Pieklusināta ieklausīšanās
Kristīnas Normanas izrāde “Vieglāk par sievieti pārsteidz”, no vienas puses, ar savu vienkāršību – izrādes-lekcijas formāts, kurā uzstājas pati autore un tiek demonstrēti dokumentāli ieraksti no viņas pētījuma par _badantes_* fenomenu Itālijā –, un, no otras puses, – ar ļoti blīvo un daudzslāņaino vēstījumu, kas ietver arī viņas personīgā stāsta aspektus un stāstu par itāļu astronauti Samantu Kristoforeti. Visas stāstu līnijas dramaturģiski gudri savienotas gravitācijas tēmā, kas izprotama gan burtiski un ķermeniski (muguras sāpes, cilājot bez spēka palikušos vecu cilvēku ķermeņus, bezsvara stāvoklis kosmosā), gan metaforiski un simboliski (piemēram, gravitācija kā metafora saitēm, kas mūs notur noteiktos kultūras vai sociālos kontekstos). Atrodoties rezidencē Itālijā, jaunā māksliniece atklājusi plaši neaplūkotu fenomenu – ap diviem miljoniem cilvēku, pārsvarā sievietes imigrantes, strādā itāļu ģimenēs veco ļaužu pastāvīgā aprūpē ar tiesībām vien sešas stundas nedēļā būt ārpus savu aprūpējamo pieejamības zonas. Izrādes varones ir ukraiņu sievietes, kas savulaik pametušas savu zemi un dažādu apstākļu ietekmē nonākušas Itālijā šajā darbā. Vairākas no viņām ir prom no dzimtenes jau vairāk nekā desmit gadu, glabājot sapni par atgriešanos, kas, visticamāk, kļūst arvien nereālāks. Izrādes finālā tiek demonstrēts video, kurā ukraiņu badantes levitē bezsvara stāvoklī. Manā izpratnē, šajā tēlā savienojas vairākas tēmas – gan tas, ka viņas atrodas bezsvara stāvoklī attiecībā pret savām saknēm, gan viņu pārsteidzošais cilvēciskais gaišums (intervijās nav aizvainojuma vai dusmu, drīzāk – paļaušanās un pateicība), gan vizuāla paralēle ar iepriekš izrādes gaitā redzētajiem kadriem, kuros astronauti atrodas bezsvara stāvoklī kosmosa kuģī. Viss ir tikpat vienkārši, cik sarežģīti – itāļu astronautei Samantai Kristoforeti ir nepieciešama badante, lai viņa varētu realizēt savu profesionālās karjeras sapni, kamēr no tūkstošiem kilometru tālas zemes ar lielām grūtībām atceļojusi sieviete aprūpē, piemēram, viņas vecmāmiņu. Starp viņām tiešām ir kosmoss. Un kaut kur pa vidu ir igauņu māksliniece, kas pati aprūpējusi kādu savas ģimenes tuvinieku un gravitācijas iespaidā guvusi muguras traumu, neskaitāmas reizes cilājot bezspēcīgo ķermeni. Izrādi ir iespējams uztvert kā kapitālisma kritiku vai feminisma manifestu, lai arī tajā nav neviena politiski iekrāsota teksta. Tās lielākā vērtība ir tieši mākslinieces pieklusinātā ieklausīšanās reāli eksistējošos stāstos un spēja tos poētiski sakausēt nozīmīgā vēstījumā, kas atklāj sistēmiskas dīvainības mūsu apdzīvotajā pasaulē.

Izdomāta realitāte
Nokļūstot Filipa Kena instalācijā “Mikrokosms”**, kas iekārtota nelielā telpā Briāna ielas 13. namā, pārņem nostalģisks miers un gribas tur pavadīt vismaz visu atlikušo dienu. Pusi telpas aizņem paaugstinājums – skatuve, uz kuras izvietotas pašspēlējošas mehāniskās klavieres un vairāki savādi dažādu nokrāsu objekti no papīra, plastmasas, porolona un putuplasta, kuri atgādina noslēpumainas būtnes vai spokus, kas ik pa brīdim sakustas. Fonā ir zaļos toņos iekrāsota dabas ainava. Uz pretējās sienas mirgo neona uzraksts «No nature, no future» , kas atgādina līdzīgi veidotu uzrakstu Filipa Kena izrādē “Farm Fatale”, kurā manāms arī viens no objektiem – tāds kā atgādinājums par balto lāci, ar baltu mākslīgo kažokādu apsegts kaut kas. Skatītājam atvēlētā vieta ir šaura, tajā grūti sevi novietot, rodas iespaids, it kā tu šeit būtu lieks. Iespējams, tā ir vīzija par nākotnes pasauli bez cilvēka un citām dzīvām būtnēm, kurā par viņa kādreizējo klātbūtni liecina vien mūzika un atlikumi no cilvēka roku darinātiem priekšmetiem (Filips Kens komentārā savai instalācijai norāda, ka apzināti izvēlējies otrreizējās pārstrādes pieeju un izmantojis savā darbnīcā atrodamos materiālu pārpalikumus, kuriem būtu bijis jānonāk atkritumos). Minhenes Kamerteātrī iestudētajā izrādē “Farm Fatale” darbība notiek abstraktā baltā telpā, kurā izsvaidītās salmu ķīpas ir vienīgā norāde uz «laukiem». Pasaulē palikušie putnubiedēkļi, kurus kolorīti atveido gan Minhenes Kamerteātra aktieri, gan Filipa Kena ilglaicīgais domubiedrs un aktieris Leo Gobens (Léo Gobin), nesteidzīgi vada savu dzīvi, klausoties putnu balsu ierakstos (jo dzīvības uz zemes vairs nav) un paši muzicējot. «Vispirms mēs gribējām, lai viņi mūs pamet, bet tagad mums viņu trūkst,» aizkustinoši rezumē viens no putnubiedēkļiem.
Līdzīgi kā Kristīna Normana, kura gan strādā pavisam citā estētikā, Filips Kens savās izrādēs, akcijās un instalācijās nav uzskatāmi politisks, taču viņa iztēles radītās izdomātās realitātes ir dziļi sakņotas viņa politiskajās bažās par cilvēces un planētas nākotni, lai cik patētiski tas arī skanētu. Tomēr abi šie mākslinieki spēj par to runāt apbrīnojami viegli un bez didaktikas, radot atmosfēru, kas tevi ieskauj un izraisa vēlēšanos būt labākam. Varbūt arī – aktīvākam, lai novērstu mums draudošo antiutopiju.

• Badante (itāļu val.) – veco ļaužu aprūpētājas, kas strādā ģimenē, veicot diennakts aprūpi.
  • Mikrokosms 2019. gada Prāgas Scenogrāfijas un teātra arhitektūras kvadrinnālē bija Francijas nacionālā ekspozīcija

Pilnu rakstu meklējiet žurnālā “Teātra Vēsnesis” 2019/III